Ungārija – mana sapņu zeme
Lidojums sākas salīdzinoši agri, un nevilšus, itin kā uz mirkli aizverot acis, zaudēju orientāciju plašajā reljefa krokotajā kartē tur, lejā. Neskaidri jaušami kalni un to sniegotās virsotnes nesteidz sevi nosaukt, un, skatoties ārā pa iluminatoru, rodas neskaidra un grūti definējama sajūsma par tuvošanos kaut kam tik tālam, teiksmainam un šķietami neaizsniedzamam.
Par Hurgadas lidostas tuvumu liecina jūra lidmašīnas kreisā borta pusē un dīvaina, apbūvēta tuksneša ainava, kas pārsteidzošā kārtā nekontrastē ar jūras zilgmi.
Lai neradītu pārāk lielu kontrasta sajūtu, viesmīlīgie ēģiptieši ir saģērbušies un noekipējušies gluži tāpat kā Holivudas filmās vērotie arābu teroristi, un pirmais, kas duras acīs, ir lielais skaits bruņoto vīru, kuri izvietojušies visos stūros un pavada iebraukušos ceļotājus vērīgiem skatieniem. Ielīmējis pasē neliela izmēra pastmarku, kas izrādās esam Ēģiptes vīza, caur robežsargu kontrolētiem vārtiem nokļūstu plašā uzgaidāmajā zālē, kur pirmo reizi tieku uzrunāts vārdā, kuru turpmākā ceļojuma laikā mēs visi dzirdēsim regulāri, dažnedažādās versijās un izteiksmēs: “khabibi”. Nedaudz vēlāk, jau sēžot autobusā, kurš ar ne vairāk, ne mazāk kā 120 km/h lielu ātrumu traucās gar Sarkanās jūras krastu, noskaidroju, ka šis vārds nozīmē tikai un vienīgi – “draugs” vai arī “mīļais”. Atsevišķas standarta frāzes angļu mēlē, kuras, kā šķiet, zina katrs sevi cienošs Ēģiptes iedzīvotājs, un šis burvju vārds ir katra arābu tirgotāja noslēpumainais paņēmiens, ar kuru tas mēģinās pierunāt gan mani, gan manus ceļabiedrus iegādāties visneiedomājamākās lietas.
Saulei strauji tuvojoties apvārsnim, mēs nokļūstam Sv. Pāvila klosterī netālu no Suecas. Svētā mēneša Ramadana sakarā pat šī koptu kristiešu svētvieta izrādās slēgta apmeklētājiem, bet pēc mūsu vietējā pavadoņa uzstājīgā pieprasījuma vārti tomēr tiek atvērti. Dīvains šķiet mūsu pavadoņa – musulmaņa un vārtu sarga – kristieša strīds par iespējamo klostera apskati, un vienā mirklī manā apziņā sabrūk Eiropas mūžīgais mīts par islamu kā toleranci nepazīstošu un agresīvi neiecietīgu reliģiju. Vēl jo lielāks ir mans izbrīns, kad uzzinu, ka klostera apskates ekskursiju mums vadīs kāds zviedru izcelsmes jauneklis, kurš klosterī nodzīvojis jau gandrīz pusgadu, apgūstot koptu valodu un studējot svētos rakstus un koptu liturģiju tekstus. Jau norietējušās saules sārtā atblāzma padara klostera ēku īpatnējos stāvus vēl noslēpumainākus un vakara bezgalīgo klusumu sargā pašu Pāvilu zem saviem zariem manījusī sikomora.
Ir īpašs šis miers, kas šķiet sastindzis šeit kopš Sv. Pāvila dzīves laikiem; bārdainais koptu mūks un pārsteidzoši daudzie kaķi atgādina ne mazāk kā neaptverami skaistas gleznas tēlus.
Bet klasiskā Ēģipte vēl tikai sāksies. Jeb pareizāk sakot, nupat jau ir sākusies – pulksten četros no rīta mūsu grupas autobusam iekļaujoties garā, ar bruņotu apsardzi nodrošinātā konvojā, kas neatlaidīgi un lielā ātrumā traucas caur tuksneša plašumiem virzienā uz Kairu. Tuvojoties Āfrikas metropolei, ceļa malās arvien biežāk var manīt mākslīgi apūdeņotus dārzus un tīrumus, kas liecina par nelielu, tomēr ārkārtīgi nozīmīgu uzvaru ēģiptiešu nebeidzamajā cīņā ar tuksnesi.
Miljonu pilsēta Kaira patiesi ir spējīga pārsteigt. Minaretu silueti peld pilsētas uzkarsušajā un piedūmotajā gaisā, un nekropoles dzīvie iemītnieki nešauboties iekļaujas neprātīgi joņojošo automašīnu gūzmā, ar kailajiem papēžiem nadzīgi iecērtot garausainajiem ēzeļiem sānos un ērtāk iekārtojoties uz četrkājainā drauga salmu maisa klātās kaulainās muguras.
Šķiet, ka vadīt automašīnu normāli un netaurējot šeit nav pieņemts. Autobuss atpalikt nevar un negantā ātrumā mēs iztraucamies caur Kairas centru un nokļūstam Ēģiptes muzeja priekšā. Arheoloģijas Meka sagaida mūs ar milzīgiem tūristu bariem un neaptveramu Senās Ēģiptes mantojumu. Būtu grūti pat aptuveni noteikt optimālo šeit pavadāmo laiku, ekspozīcijas zāles katra pārsteidz ar bagātību un pat viena pati Tutankhamona dārgumu krātuve neapšaubāmi padara šo apmeklējumu neaizmirstamu. Un vēl, – īpašu iespaidu tīkotājiem par atsevišķu samaksu iespējams ielūkoties 5000 gadus vecu nelaiķu izkaltušajās sejās. Daži saka, ka tas esot lietderīgi – rosinot pārdomas.
Straujš ne pārlieku īstu papirusa kalendāru tirgoņu uzlidojums palīdz veikli saorganizēties tālākam ceļam un nepilnas pusstundas laikā mēs jau esam šķērsojuši Nīlu un tuvojamies Gizas plato. Ja kādam šķiet, ka fotogrāfijās vai filmās redzētais piramīdu komplekss ir liels, tad tie ir maldi. Katra no piramīdām ir vienkārši neaptverami milzīga!!! Visapkārt spietojošie suvenīru tirgoņu un vienkārši viltnieku bari nekādi nespēj novērst uzmanību no kaut kur augsti debesīs iesniegušās piramīdas virsotnes, un attopos vienīgi, lai pēdējā brīdī izvairītos no kārtējā tirgoņa izmisīgā mēģinājuma uzlikt man uz galvas lakata kumšķi, kuru tas ar lepnumu stāda priekšā kā tipisku arābu galvassegu. Augsti novērtējis šī pārsteidzošā auduma izstrādājuma nenoliedzamo krāšņumu, tomēr pamanos izglābt piecus dolārus, un veikli attālinos, lai, savukārt, nokļūtu pašaizliedzīgo cilvēces draugu – kamieļu dīdītāju ķetnās. Tomēr, taisnojoties ceļabiedriem par savu vieglprātīgumu, saprotu – arī šis ir bijis lielisks piedzīvojums.
Sekojošais “Papirusa institūta” apmeklējums pārsteidz nevien ar plašo papirusu izstrādājumu klāstu un ēģiptiešu spēju savienot tik mūsdienīgas tehnoloģijas kā 3D hologrammas ar gadu tūkstošiem seno papirusu izgatavošanas mākslu, bet arī ar institūta “sejas” – izgatavošanas tehnoloģijas demonstrētāja atpazīstamību. Šķiet, ka visās vairāk vai mazāk amatieriskajās videofilmās, kuras, pateicoties mūsu ceļotāju uzņēmībai, Latvijā ir uzkrājušās lielais vairums, ir redzams šis pats vīrs, kurš ar nemainīgi jautru izteiksmi sejā jau gadiem (acīmredzot) bārsta vienus un tos pašus jokus, kas vienādi uzjautrina visas apmeklētāju grupas. Tomēr nenoliegšu – stāstījums ir aizraujošs un lieliski pasniegts. Un, kā to pēc mirkļa uzskatāmi pierāda manu ceļa biedru pirkumi, arī pārliecinošs.
“Smaržu institūta” apmeklējuma scenārijs ir līdzīgs. Īsos vārdos izklāstītās smaržu neatkārtojamās kvalitātes īpašības un neizbēgamā piebilde, ka Hugo Boss, Versace un Chanel pamatā nodarbojas ar šī institūta izstrādājumu iegādi un pārfasēšanu, ir tieša un nepārprotama norāde uz to, ka no šī veikala ar tukšām rokām iziet nevar. Un ja jau tā…iegādājos muskusa smaržu ekstraktu, kurš, atbilstoši pārdevējas vārdiem, ir galvenais no faktoriem, kas pievilina pretējā dzimuma pārstāves; pie sevis gan klusībā attaisnojos, ka īstenais iemesls ir šo smaržu eksotiskais izejmateriāls.
Vakars paiet mierīgi – pēc vairākiem neatlaidīgiem mēģinājumiem izdodas iegādāties glāzi vietējā alus viesnīcas restorānā, no kura loga paveras lielisks skats uz piramīdām, kas neizbēgami valda pār pilsētas panorāmu, un, lūkojoties lejup nerimstošajā Kairas satiksmes plūsmā un uz mūsu šoferi, kurš no tējas kanniņas krūzē lej nomaskēto alu (viņš ir vietējais kristietis, bet Ramadana laikā arī viņam alu pasniegt ierastā veidā nedrīkst.) pēkšņi pārņem pilnīga sirrealitātes sajūta, kuru pastiprina arābu dziedātājas uzstāšanās turpat, uz restorāna skatuves. Ir Ramadans. Musulmaņu garīgās attīrīšanās mēnesis.
No rīta izbraucot uz Aleksandriju mēs vēl nenojaušam cik daudz jaunu iespaidu šī diena mums ir sagatavojusi. Tuksnesis pakāpeniski pārvēršas purvainās pļavās un drīz jau horizontu aizsedz biezs niedru mūžamežs. Aleksandrija, kādreizējā Ēģiptes metropole un viena no pasaules septiņu brīnumu glabātājām sagaida mūs ar pārsteidzoši eiropeisku vērienu. Protams, saku sev, tā ir XX gs sākuma franču emigrācija, kas vēl šobaltdien atstājusi savas bohēmiski dekadentiskās dzīves uztveres vaibstus pilsētas arhitektūrā, bet patiesībā, liekas, ka gan seno grieķu un romiešu un vēlāk – bizantiešu ēnas šo pilsētu nav pametušas nekad. Aleksandrija apbur; tā spēj aizraut. Ar Vidusjūras viļņiem, kas nemitīgi triecas pret pilsētas promenādi. Ar pēdējā karaļa pils parka neapjaušamajiem mērogiem. Ar pasaules modernāko bibliotēkas ēku. Pati ar sevi – tik kontrastainu, tik vienotu. Tik arābiski eiropeisku.
Izrādās, ka krastmalas promenādes vējainais miers ir visai mānīgs; nogriežoties virzienā uz pilsētas vēsturisko centru, iejūkam nepārskatāmā pūlī, kurš, līdzīgi platai straumei gāžas dziļāk pilsētas ielu labirintos. Parasta lieta – nedēļas nogales lielais tirgus – paskaidro Ašrafs, mūsu vietējais sargenģelis, un skats aiz autobusa liedz apšaubīt šī pasākuma nozīmību. Ielas vidū nostājušies tirgoņi sviež gaisā apģērba gabalus, bet šeit var iegādāties gan veca velosipēda stūri, gan arī apdrupušu ugunsdzēšamo balonu, proti – visu, ko nedēļas nogalē var vēlēties Aleksandrijas iedzīvotājs. “Latgalīte izbraukumā” – atskan kāda ceļabiedra komentārs.
Grieķu un romiešu, kā arī pēdējo Ptolemaju arhitektūras šeit ir maz. Tikvien kā vientuļa kolonna, kas slejas virs senās bibliotēkas pazemes gaiteņiem un pāris sfinksas, kuras, šķiet ir nogurušas no gadsimtiem ilgās sauļošanās un raugās uz horizontu izrobojušajām mūsdienu daudzstāvu mājām ar skumju pilnām, aklām acīm. Lai tieši saskatītu šajā ainavā senās godības iezīmes, ir jābūt apveltītam ar pasakainu fantāziju, bet mierinājumu sniedz pārliecība, ka Vidusjūras viļņi slēpj nogrimušās metropoles krāšņāko daļu un agrāk vai vēlāk mēs tomēr arī to varēsim skatīt savām acīm.
Minaretiem savstarpēji sasaucoties, pilsētā atskan gari stiepts “Allah Akbar”; visapkārt norimst tirgošanās rosība, kareivji nesteidzoties saslej ieročus pie sienas un, noklājuši nelielus paklājus, nododas lūgšanām. Pēc pusstundas tās ir beigušās un, kā uz burvju mājienu, atsākas iepriekšējais neprāts.
Viela pārdomām, vakarā sēžot nelielā kafejnīcā Vidusjūras krastā, pīpējot ūdenspīpi un vērojot, kā pāri jūrai, saceļot arvien lielākus viļņus, tuvojas negaiss. Jeseņina dzeja mana ceļabiedra Haralda izpildījumā un tāles šķeļošs zibens. Lietus Āfrikā.
Nākamā rītausma mūs atkal vedina atgriezties Kairā, kur pirmo reizi iekļūstam darbojošās mošejā – ir pienācis patiesības brīdis. Mūsu vietējais gids īsos vārdos raksturo Islama galvenos principus un vispārējo lūgšanu norisi. Un daudziem šī ir pirmā tuvā saskarsme ar Islamu. Ir liela atšķirība starp to, ko lasām grāmatās, preses izdevumos un skatām televīzijas raidījumos. Gadu simteņiem veidotais asinskārā, nežēlīgā, cietsirdīgā, aprobežotā un galu galā – pilnīgā kretīna saracēņa tēls sabrūk vienā acu mirklī. Un vai tā ir vienkārši sakritība, vai arī veiksmīgs ceļojuma plānojums, bet mošejā redzētais un dzirdētais vairs nespēj izraisīt ceļotāju ironisku attieksmi vai noraidošu vīpsnu – iepriekšējo dienu pieredze neļauj vieglprātīgi saglabāt nepamatoti aizspriedumaino standarta eiropieša skatījumu.
Īsi, bet pamācoši.
Arī šodien mums viss jāpaspēj līdz pulksten pieciem. Pazūdot Khan Khalili tirgus burzmā jau var manīt visas sānu ielas garumā novietotos galdus, kuri palēnām pildās ar dažādiem ēdieniem – Ramadana ikdienas gavēnis tuvojas noslēgumam un var just, ka pat prasmīgajiem tirgoņiem prāts vairāk nesas uz šo bagātīgo galdu pusi nekā uz tirgošanos. Tas gan neliedz ar to nodarboties. Lai patiesi izbaudītu pasakās aprakstīto austrumu tirgus gaisotni, pietiek ienirt mazajās un nezināmos virzienos vedošajās ieliņās, kur gājējiem vietas ir atvēlēts pavisam maz. Kā spožas barikādes ielu ieskauj ūdenspīpju, spožu tērpu, dažādu statuešu, zelta un sudraba izstrādājumu sienas. Žilbst acis un rodas pamatots apjukums, jo sākotnēji izvēlētā taktika – ienirt pakaļ vienam noteiktam pirkumam, izrādās neveiksmīga. Skaidrojums, ka ir nepieciešama ūdenspīpe, tikai pamudina visus klātesošos tirgotājus aicināt tieši pie sevis, jo, skat, tieši viņam esot vislabākās, visspožākās, un savādāk nenovērtējami izcilas pīpes.
Zināma kaulēšanās, kura jau ir kļuvusi par ieradumu arī mums, nodrošina to, ka mēs pārmaksājam par iegādāto preci tikai trīskārši un laimīgas pašapziņas pārņemti laužamies cauri pūlim autobusa virzienā jau kā ūdenspīpju īpašnieki.
Šovakar mums ar nakts vilcienu jādodas uz Luksoru, lai uzsāktu sengaidīto Nīlas kruīzu.
Nakts vilciens nogādā mūs Luksoras pilsētā, kura vēl mierīgi snauž tuvojošās rītausmas gaidās. Grupu sagaida nevien autobuss, bet arī kārnu un dusulīgu zirdziņu vilktas ores, kurās, ērti iekārtojušies, snauž paši ormaņi. Šoreiz gan izvēlamies modernāko no piedāvātajiem transporta līdzekļiem, bet nepaies ne pāris dienas, un mēs nomēģināsim arī šo eksotisko pajūgu šarmu.
Nīlas ielejas pērle – Hetšupsetes templis mūsu acīm paveras rītausmas brīnišķīgajā gaismā, un, nonākot pie ieejas tempļa teritorijā, mēs konstatējam, ka esam pirmie ceļotāji šajā agrajā rītā – Ēģiptei izcili reta parādība – un tā nu beidzot iztiekam bez jau ierastās spiešanās caur citu tūristu pūļiem.
Ar šo rītu sākas mūsu piecu dienu ceļojums pa Nīlu – ar patiesi ekskluzīvu kuģi, mierīgi vērojot garām slīdošās krasta ainavas un sauļojoties uz kuģa atklātā augšējā klāja. Ja pirmās ceļojuma dienas vairāk sniedza iespēju iepazīt mūsdienu Ēģipti, tad šī ceļojuma daļa pilnībā ieved Senās Ēģiptes mītiskajās ārēs – tempļi un to kompleksi – neatkārtojami, krāšņi un vareni tie rada izbrīnu, un līdz pat ceļojuma beigām turpina pārsteigt ar arvien jauniem un īpatniem motīviem gan arhitektūrā, gan – vēl jo vairāk – ar savu iekštelpu apdari. Elpa aizraujas, savām acīm skatot spilgtās krāsās apgleznotos griestus, skaidri apzinoties, ka šo mākslas darbu autori ir pārcēlušies uz labākiem medību laukiem jau vairāk kā četrus tūkstošus gadus atpakaļ.
Neaizmirstamu iespaidu atstāj arī Asuānas botāniskais dārzs – gluži vai paradīzes sala smilšainu kalnu ieskautās Nīlas vidū. Un arī iepriekš neplānotais nūbiešu ciematiņa apmeklējums nes svaigus iespaidus pirms ceļojuma noslēguma.
Vēl atlikušās ceļojuma dienas pavadām Hurgadā – gar Sarkanās jūras krastu izstieptā pilsētā, kas gan vairāk atgādina nebeidzamu viesnīcu kompleksu. Šeit atrast sev izklaidi, šķiet, ir spējīgs ikviens – safari izbraucieni tuksnesī ar iespēju apciemot beduīnu nometni, niršana pie koraļļu rifiem un krāsainās zemūdens pasaules iepazīšana, braucieni ar zemūdeni, vai, slinkuma gadījumā – gluži vienkārši laiska atpūta jūras krastā, tīrā un sakoptā viesnīcas pludmalē, kur, ja vien vēlaties, viesnīcas darbinieki jums klāt pienes gan atspirdzinošus dzērienus, vai arī – sportiska noskaņojuma gadījumā – sastāda jums komandu pludmales volejbola spēlei.
Tas viss nu tā…Ir skaidrs viens – Ēģiptē atgriezīšos vēlreiz.
Andris Geidāns
Par autoru
Citi raksti
