Ļauties vējam

Anita Kuzma, ilggadēja Impro gide un sadarbības partnere no Valmieras, ir piekritusi sarunai, pat nezinot, kāpēc mēs tiekamies un par ko runāsim. „Kāpēc ne!” viņa vien nosaka. Tikai vēlāk saprotu, ka šajā epizodē ir atklājusies daļa viņas būtības – tā ir pārliecība, ka dzīve ir jādzīvo, droši ņemot visu, ko tā piedāvā, un kad tā piedāvā.

Anitai patīk uzzināt, ar kādu mērķi cilvēks brauc ceļojumā, ko vēlas no tā sev paņemt. Ja brauc ceļojumā ar autobusu, viņa visus, kas vēlas, sauc pie mikrofona un tā arī pajautā. „Zināmā mērā tas arī ir tāds izlūka darbs. Man ir jautājums, ko es uzdodu vienmēr visiem – kāpēc jūs izvēlējāties šo ceļojumu, un otrs – kura ir tā vieta, kas ir pievilinājusi. Atbildes ir tās, ko es sevī it kā apkopoju un zinu, ar ko man būs darīšana,” Anita atklāj mazu profesionālu viltību. „Tu brauc tās dienas cauri Polijai – nu, ko tur darīt?” viņa smaidot retoriski jautā. Kaut kas vienmēr ir jāizdomā. „Vīri bieži atklāti pasaka – ‘A man sieva lika’,” Anita smejas un iesaka kungiem pateikt sievām lielu paldies!
Anita uzsver, cik ļoti braukt ceļojumos ir svarīgi un vajadzīgi. Grupas brauciens ir iespēja apskatīt pasauli arī tiem, kam ceļojuma plānošana un citas organizatoriskās rūpes neiet pie sirds. „Jā, ir jārēķinās ar kompāniju, bet no otras puses – ne par ko nav jāraizējas! Tie, kuri pieraduši priekšniekot, tiem varbūt ir grūti ar to samierināties.” Tomēr grupas veidošana ir viens no gida pamatuzdevumiem. „Grupa ir jānoskaņo kopīgajam mērķim. Lai tiktu skatīties to, to un to, tev ir jāpadzīvo kāds brīdis tajā autobusā, jāpiecieš šis tas.” Lidmašīnu braucienos ar kolektīva izveidi vairs tik gludi neiet, viņa saka. Tas gan nenozīmējot, ka braukt ceļojumos ar lidmašīnu viņai patīk mazāk. Nebūt ne, tas ir vienkārši citādāk.

ITĀĻU ŠARMS

Kā gids grupas Anita vada jau kopš 1998. gada, kad paziņa, kas strādājusi Impro, aicinājusi pamēģināt šo darbu. Valstis viņa nav skaitījusi, galvenais jau ir gūtie iespaidi. Un to šo gadu laikā ir iekrāts ļoti daudz! Tomēr joprojām nepiepildīts Anitas sapnis ir apskatīt Grieķiju un tās vēsturi. „Kaut kā nesanāk man visu laiku uz turieni tikt!” viņa saka.
Taču Anitai burtiski acis iemirdzas runājot par citu valsti – tikpat ugunīgo Itāliju. „Itālija man ir tāda zeme, nu, vis vis!” viņa saka. Venēcijā būts ir tik daudz reižu, ka skaitīt vairs nav vērts – pēc Anitas pašas vārdiem, „uz simtu noteikti velk”. Katru gadu ar grupām viņa brauc uz šo unikālo pērli, treknajos gados bijuši pat 4 braucieni gadā un vairāk. Itālijas ziemeļos un dienvidos ir pavisam citāds fīlings*, Anita saka. „Ja reiz sardi** atšķiras savā mazajā teritorijā, tad kur nu vēl te viss zābaks!”

Gida darbs Anitai šķiet ir interesants ar to, ka tajā ir iekļauts gandrīz viss. Ir gan cilvēki un viņu attiecības, gan vēsture un māksla, kas viņai tik ļoti tuvas, ir ģeogrāfija, arhitektūra, kulinārija un daudz kas cits. Tāpēc Anita šo darbu varētu nosaukt arī par savu hobiju. Saliekot uzsvarus uz dažādām jomām, katrs gids vienu un to pašu maršrutu izbrauks pavisam citādi, viņa saka. Tomēr Anita uzskata, ka zemi pa īstam nevar izzināt, ja netiek skatīta tās vēsture. „Un līdz ar to turpat iet arī arhitektūra, mākslas stili un viss pārējais,” viņa piebilst.
„Itālija ir tā zeme, uz kuru es labprāt braucu, kur es atgriežos, kur man ļoti patīk atgriezties! Laikam tas ir tas itāļu šarms, tā pievilcība, tā viņu atraktivitāte. Es varu pateikt, ka itāļus es jūtu,” Anita aizrautīgi stāsta. Labi viņa jūtas arī Ungārijā un Taizemē. „Jo tur es visu zinu, es varu pateikt tur būs tas, tas un tas. Un man vienkārši sagādā prieku, ka es varu pastāstīt to tam otram cilvēkam!” Taču viņai gribas apskatīt arī ko pavisam neierastu un svešu – piemēram, Austrāliju vai Jaunzēlandi. „Atliek jau tikai gribēt!” viņa optimistiski piebilst.

CEĻOJUMA IESPAIDI – TĀ IR ĪSTĀ BAGĀTĪBA

Ne fotogrāfijas, ne televīzijā redzētais nespēj atsvērt to, ka tu pats to vietu esi redzējis, Anita ir pārliecināta. „Labāk ir vienreiz redzēt, nevis simtreiz dzirdēt. Jebkurā gadījumā tas, ko tu iegūsti, tā ir tava bagātība. Un tikai tu to iegūsti! Neviens tev viņu nevar atņemt. Es jau varu stāstīt, cik tur ir skaisti, bet tikai tad, kad tu pats to esi redzējis, tu vari to apstiprināt vai noliegt. Ceļošana, jā, tā ir slimība, tā ir atkarība. Tā ir diagnoze!” Anita iesmejas. Biežie ceļotāji paši viņai ir teikuši: „Mēs esam atkarīgie!” Izbraukuši vienu ceļojumu, viņi jau domā, kur brauks nākamajā gadā. „Un tas ir tik fantastiski, ka tu to tā vari dzirdēt!” Anita saka.
Dodoties ceļojumā, cilvēkam būtu līdzi jāņem ne tikai nepieciešamais apģērbs, apavi un citi priekšmeti, bet arī pareizās domas. „Pats svarīgākais ir atslābināties un ļauties atpūsties,” Anita saka. Bieži vien cilvēks nespēj atbrīvoties no kāda ikdienas stresa, no vēlmes regulēt, kas kurā brīdī notiek un tiek darīts, un tādējādi pats sev pabojā ceļojumu. Anitai ir viens padoms: „Ļaujieties! Jūs esat atvaļinājumā. Strādāju es un šoferi.” No katra paša spējas atslābināties un pieņemt mazas neērtības ir atkarīgs, cik viņam izdevies būs brauciens. „Ja cilvēks spēj panākt to, ka viņš atpūšas, tad viņš arī atpūšas. Ja nē, tad pašam ir grūti.”
Cilvēka raksturu labi prot pārbaudīt Māte Daba, kad viņa ievieš maršrutā pati savas korekcijas, saka Anita. Piemēram, kad prāmis uz Korsiku nekursē, jo ir pārāk augsti viļņi. „Arī šādā situācijā ir jāsaglabā miers. Jo es nevaru to kuģi atvilkt un pavēlēt, lai viņš brauc!” viņa saka. Tad tiek meklētas apskates vērtas vietas turpat netālu, meklēti vietējie gidi, tūrisma centri un galu galā arī vietējie iedzīvotāji. Jo ceļojumam ir jānotiek šā vai tā! Daži ceļotāji šādu pavērsienu uztver kā piedzīvojumu, citiem tas tik viegli vis nevedas. Tomēr, noskaņojot sevi piedzīvojumam, arī plānu maiņa var izvērsties par lielisku ceļojuma papildinājumu. „Vajag ļauties vējam!” Anita silti iesaka.

Vedot grupu uz kādu vietu, Anitai ir svarīgi to iepriekš saprast un sajust. Reiz kādā no Itālijas braucieniem viņa sapratusi, ka pilnīgi neizjūt Romu – nevar iet pilsētā bez kartes. Lai atrisinātu situāciju, viņa paņēmusi līdzi karti, draudzeni un devusies nedēļu pavadīt „pārrokot” turpat visu Romu – izstaigājusi pilsētu, apmeklējusi muzejus, kuros ar grupu netiek. „Izgāju lēnām, nesteidzoties – un tas tiešām ļoti daudz ko deva. Uzreiz tev acis atveras!” Taču mēdz gadīties, ka gidam ir jābrauc uz vietu, kur viņš iepriekš pats nav bijis. Anitai tā braukt īsti nepatīk, jo iztrūkst šīs sajūtas, priekšstata par šo vietu. „Nu, protams, var literatūru izlasīt, un tāpat jau es mājās lasu. Bet, ja tu jau esi tur bijis, tad ir cits smeķis,” viņa saka.
Anita pati nav spontānais ceļotājs, viņai ir svarīgi izmantot lietderīgi laiku un to iespēju, ka tu esi aizbraucis uz šo valsti un šo vietu. Tāpēc viņa izplāno, ko no visa iespējamā viņa noteikti vēlas apskatīt. Protams, gadās novirzīties no plāna, bet svarīgi ir uzlikt galvenos ceļojuma akcentus, viņa ir pārliecināta. Braucot uz valsti jau otro, trešo un vairāk reižu, tad var braukt arī tāpat, bet pirmajā reizē ir jāizmanto viss, ko var sniegt tur pavadītais laiks.

„KAMĒR ES VĒL SPĒŠU MĪLĒT CILVĒKUS, ES BRAUKŠU!”

„Vadīt grupu ir darbs, pilnīgi. To saprot tikai tie, kas paši ir vadījuši. Tie, kas nav, tie no malas saka: ‘O, cik tev ir interesanti, tur aizbrauc uz turieni, uz turieni, uz turieni!’ Labi, tas ir tas ārējais, tiešām ļoti jauki – es aizbraucu tur uz Parīzi, uz Romu,” Anita saka, taču darbam ir arī sava otra puse – nodrošināt, lai viss noritētu bez aizķeršanās, ieplānot gan pusdienu pauzes, gan atpūtas brīžus, lai ceļotāji būtu pēc iespējas vairāk un interesantāk ko redzējuši, lai būtu atpūtušies, vēl ir jāsadarbojas ar šoferiem un vēl daudz citu lietu, par kurām jārūpējas. „Tad, kad es sāku šo darbu, es domāju tieši tāpat kā citi ‘Nu, kas tad tur ir – iesēdies un brauc!’ Jā, protams, ir tā patīkamā lieta, ka tur ar grupu ej līdzi un to visu dari un atpūties, bet otra daļa ir tā, ka tie cilvēki ir tik dažādi, dažādas ir prasības, kas ir pieaugušas, protams, salīdzinot ar to, kā kādreiz brauca.” Kādreiz gulēja guļammaisos autobusā pa vidu, Anita atceras, tagad tā vairs nevar – gan cilvēki grib atpūsties ērtā gultā, gan autobusu izmantošanai ir savi ierobežojumi.

Sākums bijis ļoti grūts un bailīgs, Anita atceras savus pirmos grupas braucienus. Domājusi, ka nekādi nevarēs šo darbu darīt! „Pirmais vispār bija… Man pat virzieni juka, labā un kreisā puse. Puiši tur smējās, bija mums tādi baigi foršie šoferi. Es saku: ‘Tagad visi paskatāmies pa labi.’ Visi skatās, bet tur nekā nav!” Izrādās, ka vajadzīgā puse bijusi kreisā. Lai arī pieredze nu jau iekrāta liela, un sagatavošanās mājasdarbs vienmēr ir izpildīts, Anita joprojām pirms braucieniem uztraucas. Lielāka uztraukuma brīžos joprojām mēdzot arī virzieni sajukt.
Zināma stresa deva visu laiku pastāv, tā ir darba sastāvdaļa. „Tāpēc jau mēs krāsojam matus!” viņa smejas. Arī konflikti dažreiz rodas, un ar to vienkārši ir jāiemācās sadzīvot. „Tev ir jāstāv pāri tam visam. Es arī apzinos, ka es nevaru patikt 40 cilvēkiem. Bet iekšēji jau tu pārdzīvo,” Anita saka. „Draudzene man teica – tu vēl neesi profesionālis, jo tu vēl pārdzīvo visu. Bet es tiešām joprojām pārdzīvoju! Un es pēc tam noteikti izanalizēju šo situāciju.” Darbs noteikti nav viegls, Anita atzīst, jo gan cilvēki ir dažādi, gan situācijas ir dažādas, nemitīgi tas no gida prasa spēju koncentrēties. „Ir tādi braucēji, kas grib līderēt pirms tu esi atvēris muti vispār. Nu, tad ir cīņa smaga – kurš kuru! Bet laikam man tomēr ir ļoti laimējies, jo man ir tik lieliskas grupas bijušas, fantastiski!”
Protams, gadās arī ķibeles, taču, kad ar tām tikts galā, ir jāprot pasmieties par situāciju un pašam par sevi. Anita stāsta atgadījumu, par kuru pati uzjautrinās joprojām, kaut tajā brīdī viņa bijusi tuvu izmisumam. „Goslāras pilsētā Vācijā, tur viņi tādi lepni un bagāti bijuši, pie Ģilžu nama ir uzlikts puisītis, kas kakā zelta dukātus. Es zinu, ka viņam tur ir jābūt, bet es pati tur nekad neesmu bijusi. Es tagad stāstu par to puisīti un dukātiem, bet es viņu neredzu! Grupa saka: ‘Jā, reku viņam tie dukāti!’ Es domāju – ārprāts, visi redz, un es neredzu! Bet es tik stāstu tālāk. Pēc tam mums ir brīvais laiks – es eju atpakaļ un meklēju, kur tad šis ir. Izrādās, es jau meklēju tādu uz metru, metru divdesmit, bet viņš ir tik maziņš! Galvenais ir pēc tam spēt pasmieties par tādiem gadījumiem,” viņa piebilst.

Lai arī cilvēki ir iemesls, kāpēc Anita ceļojumos brauc, nereti tieši viņi ir tie, kas rada saspringtas situācijas. Tomēr viņa par savu darbu ļoti priecājas. „Kamēr es vēl spēšu mīlēt cilvēkus, es braukšu,” Anita saka. Viņai ir svarīgi, ka ir cilvēki, kuriem interesē tas, ko viņa var pastāstīt un parādīt, ar ko iepazīstināt. Nekad viss nepatiks visiem, to viņa ir sapratusi. „Bet palikt ar tiem kaut vai pieciem vai sešiem, kuriem acīs ir tas spīdums, un kuri grib, un tu redzi, ka viņiem tas interesē. Tas arī ir tas, kas mani priecē, dēļ tā es arī to daru. Kaut vai dēļ tiem diviem, trijiem.” Tas ir darba novērtējums – mirdzošas acis. „Ja tu redzi tās acis, kuras spīd un kuriem interesē, tad taču tu pats arī paliec citādāks.”

DARBS UN HOBIJS – DIVI VIENĀ

Ceļojums, vai tas ir tuvs, vai tāls, kaut ko cilvēkam atstāj. Vai nu tās ir apskatītas vietas, kādas pārdomas vai emocijas. Nereti ceļojums maina pat visu dzīvi. Anitas darbs vienlaikus ir arī viņas hobijs, un tas paņem gan daudz laika, gan enerģijas. Atbraucot mājās no ceļojuma, viņai nevajag ne teātri, ne sarunas, ne tikšanās – tā vietā viņai vajadzīgs mazliet miera. „Es varu nedēļu nosēdēt mājās un kaut ko čabināties vai lasīt, vai rakstīt. Un viss!”
Ik ceļojumā un jaunā valstī Anitu interesē vietējās paražas un ēšanas paradumi. Dažādas ceļojumos noskatītas lietas viņa mēģina ienest arī savā dzīvē. Iemīļotā Itālija viņai ir iemācījusi dzert labu kafiju, īpaši gatavotu. „Es nodomāju – kāpēc es nevarētu sev dāvināt to prieku katru rītu mājās dzert labu kafiju? Un to es arī sev dāvinu, un tas mani priecē. Un no tādiem nieciņiem arī viss kopums sastāv,” viņa rezumē.
Ungārija viņai ir iemācījusi novērtēt labu vīnu – šo dzērienu Anita pirms tam nebija dzērusi pat 20 gadu! Taču caur laba vīna degustācijām viņa iemācījās to ne tikai izbaudīt, bet arī šo to no vīniem saprast. „Arī tā zināmā mērā ir ieiešana viņu kultūrā.”
Ceļojumi un valstis ietekmē ne tikai pašsajūtu, bet arī skatījumu uz lietām pēc atgriešanās mājās, Anita ir pārliecināta. „Piemēram, atbrauc no Taizemes – tu smaidi nedēļu!” viņa iesmejas. „Jo viņi tur arī tādi atvērti pretim nāk.” Anita no tā visa uzlādējas pozitīvi. Taču iespējams vēl lielāku prieku viņai sagādā vērot savus ceļotājus, kas ir atpūtušies, atslābinājušies, aizmirsuši kādas ikdienas rūpes. „Viņi varbūt ir kaut kur nokavējuši, ir aizmirsuši kaut kādas lietas, bet tas nozīmē, ka cilvēki atpūšas! Lielāko daļu es uzlādējos pilnīgi pozitīvi no tā visa,” Anita smaidot saka.
„No ceļojumiem ir daudz lietu, kas pašam nāk tikai par labu. Jāsaka tā – kamēr veselība ļaus, es to darīšu. Reizēm ir tā, ka tu vari salūst, kad veselība pieviļ. Bet, kamēr veselība ļaus, tikmēr es braukšu un rādīšu, staigāšu un stāstīšu. Kad vairs nevarēšu – tad nākšu uz Impro klubiņiem!” viņa smejas.

* No angļu valodas vārda „feeling” – „sajūta”.
** Sardi – Itālijai piederošās Sardīnijas salas iedzīvotāji.

Liene Pommere