Ungārija – mana sapņu zeme
Valsti var iepazīt dažādi, apmeklējot kultūras un vēstures pieminekļus, muzejus, kāpjot kalnos vai priecājoties par tiem, omulīgi pavadot laiku krodziņā kalna pakājē un baudot kulinārijas brīnumus. Austrijas plašais piedāvājumu klāsts spēj apmierināt visdažādākās gaumes.
Kartē Austrija pēc formas atgādina komatu. Kā komats tā ir bijusi arī Eiropas vēsturē. Austroungārija bija otra lielākā valsts Eiropā ar nozīmīgu politisko un saimniecisko stāvokli, lielu tautu dažādību. Lielvalsts sabrukums bija jaunu valstu aizsākums, bet tās daudzās tautas, kuras Habsburgi reiz bija iekļāvuši savā impērijā, ir veidojušas šodienas austrieti – viņa raksturu, dzīves stilu, tradīcijas, temperamentu. Tāpēc, svinot svētkus, austrietis var būt līksms un bezrūpīgs kā itālis, bet strādāt prot tikpat precīzi un akurāti kā vācietis, mūzikā ieskanas pa kādai smeldzīgai, slāviski melanholiskai notij, bet liela daļa no kulinārijas brīnumiem, ar kuriem austrieši tā lepojas, nemaz nav pašu izdomāti, tikai veikli un veiksmīgi adaptēti.
Vīne noteikti nebija mana mīlestība no pirmā acu skatiena. Drīzāk pirmā tikšanās bija pārsteiguma, nelielas bijības pilna par Habsburgu vērienu un spožumu. Mīlestība nāca ar laiku, un pamazām izplēnēja arī daļa no stereotipiem par Vīnes šniceli, Johanna Štrausa “zilo Donavu” un visuresošo, pārgudro komisāru Reksi. Vīnieši labprāt ēd ne tikai šniceli, Donava arī Štrausa laikā mēdza mainīt krāsu atkarībā no saules spēles ar ūdeņiem , bet rekši uzticami seko savām elegantajām saimniecēm laiviņkurpēs, kuras, vēsam laikam sākoties, izved Vīnes ielās pastaigāties savus kažokus.
Uz Vīni ir vērts braukt pavasarī, kad zied magnolijas, tās kā baltas kupenas rotā Rātsnama skvēru. Arī rozā kastaņu ziedēšanas laiks ir īpašs, jo Hofburgas pils varenība vislabāk izceļas uz kastaņu ziedu un svaigā zaļuma fona, neskatoties uz to, ka laikā, kad tapa Vīnes apzaļumošanas projekts, pilsētnieki esot bijuši ļoti neapmierināti par šāda “proletāriska” koka izvēli. Vīne ir ķeizaru galvaspilsēta, un tajā ik uz soļa ir kāds atgādinājums par vareno Habsburgu dinastiju. Franča Jozefa valdīšanas laikā Vīne kļuva par impērijas galvaspilsētu, lai visā krāšņumā uzplauktu. Pēc tautā mīlētas Elizabetes jeb Sisī nāves Francis Jozefs visu mīlestību esot veltījis Vīnei. Ja tā nebūtu, iespējams netaptu unikālā Ringa apbūve. “Riņķa iela” ir muzejs zem klajas debess ar ēkām, pilīm, parkiem, dārziem. Kad iedegas vakara gaismas, ir vērts iekāpt tramvajā un izbraukt pilnu apli pa 4 km garo bulvāru loku, tad gar acīm gluži kā kino slīdēs Impērijas varenības, stabilitātes un spožuma simboli – Hofburga, Parlaments, Rātsnams, Opera, Dabas un Mākslas vēstures muzeji, Pils teātris, Universitāte, Votiva baznīca….
Kad varenība un vēriens mazliet nogurdinājuši, īstais laiks ļauties ,,omulības mitekļu’’ piedāvājumam. Tā vīnieši dēvē savas kafejnīcas, daudzas no kurām kļuvušas par leģendām. Kafejnīca austrietim ir kas vairāk par īsu pieturvietu ikdienas gaitās. Tas ir dzīves veids, daļa no tradīcijām, kuras austrieši tik ļoti mīl un kopj. Kafejnīcās satiekas ar draugiem, lai papļāpātu vai pāršķirstītu jaunākās avīzes. Sirmas, sapucētas kundzītes malko kafiju, bauda kūkas gabaliņu un apspriež pēdējos jaunumus. Tā var sēdēt arī stundu, divas, un oficianti nerādīs neapmierinātu seju. Ar kafiju vīniešiem ir īpašas attiecības, kopš turku laikiem izkoptas teju līdz pilnībai. Vīnē nepasūta vienkārši coffee, bet gan Schwarzer, Brauner, Mocca, Mozart, Maria Tersia, Fiaker, Franziskaner, Melange, Kaisermalange… ap 30 dažādu veidu. Un katrs var atrast savu īpašo! Daudzi brīvdienās izvēlas pusdienot ārpus mājas, un tas ir stimuls pavāriem radoši izpausties un ikreiz pārsteigt ar ko jaunu, lai viesi atgrieztos.
Nevienā citā Eiropas lielpilsētā neesmu izjutusi tādu mieru kā Vīnē. Arī te, protams, ir burzma, satiksmes sastrēgumi, bet nejūt stresu. Rodas sajūta, ka pat steidzas vīnieši lēnām. Protams, to lielā mērā nodrošina sakārtotā sadzīve. Austrietis jūtas sociāli pasargāts un mierīgs par rītdienu. Un nav 
nemaz tik daudz lielpilsētu, kurās vari justies absolūti droši gan pilsētas centrā, gan nomaļos, klusos mikrorajonos. Tas bija deviņdesmito gadu vidū, kad ar kolēģi devāmies pusdienot uz visai iecienītu un vienmēr ļaužu pilnu pašapkalpošanās restorānu pilsētas centrā. Viņa aizņēma vietu pie galdiņa, noliekot somu un virsdrēbes. Redzot manu bažīgo skatienu, nomierināja, ka tas ir pilnīgi droši, neviens mūsu mantas neaiztiks. Arī parkā pie Štrausa pieminekļa uz soliņa aizmirstais maisiņš ar našķiem no dzimtenes, par kuru atcerējāmies pēc vairākām stundām, tur pat vien uzticīgi mūs gaidīja.
Kad sāk ziedēt augļu dārzi, īstais laiks doties ārā no Vīnes un baudīt “īsto” Austriju. Nepilnas stundas brauciens gar Donavu, un sākas tās skaistākais tecējuma posms – Vahavas ieleja. Kalni panākuši gandrīz līdz pašai upei, bet saulainajās nogāzēs iekārtojušies vīna un augļu dārzi. Donava izsenis bijis svarīgs ūdens ceļš. Kuģus lejup pārvietoja straume, bet augšup vilka īpaši aprīkoti zirgi. Bija nepieciešamas atpūtas vietas, un tā pamazām radās un uzplauka pilsētiņas upes krastā.
Upes pelēcīgi duļķainajos ūdeņos spoguļojas Kremsa un lepojas, ka rakstu avotos pieminēta jau 995.g., tātad gadu pirms pašas Austrijas vārda došanas. Pie pilsētas vārtiem jānoklausās zvanu mūzika “Oda priekam”, kas kopš 1985.gada oficiāli pasludināta par Eiropas Savienības himnu ( mūzikas autors Ludvigs van Bēthovens), lai pēc tam ienirtu dzīvajās ieliņās, kuras rotā gadsimtiem senas, teicami restaurētas mājas. Teju katrā no tām pa veikaliņam vai kafejnīcai. Austrijā mazie veikaliņi ir ļoti populāri. Pirkt svaigi ceptu maizi beķerejā vai gaļu skārnī, kurā tavu ģimeni pazīst jau paaudzēs, ir tradīcija. Suvenīru bodīšu pārdevēji pamās ar galvu un sveicinās Grüβ Gott, ar laipnu smaidu pavadīs arī tad, ja neko nenopirksi. Kas zina, varbūt, apejot loku, atgriezīsies, jo tieši te būs paticis vislabāk.
Pilsētiņa 5 minūšu lielumā… Tieši tik daudz laika vajag, lai izietu cauri Dirnšteinai pa galveno ielu no viena gala līdz otram. Aprikozu laiks ir pats labākais, lai tā pa īstam izbaudītu pilsētiņas šarmu un nesteidzīgo dzīves ritmu. 
Šķiet, austrieši tiešām dzīvo pēc principa – dievs ir devis laiku, bet nav teicis, ka jāsteidzas. Lēnām veras veikaliņu durvis, un ielās parādās suvenīru un skatu kartiņu stendi, bet krodziņi iepazīstina ar īpašo dienas piedāvājumu. Tā būs aprikozu kūka vai pankūkas ar aprikozu ievārījumu un noteikti aromātiskais aprikozu liķieris vai šņabītis. Lielisks baudījums garšas kārpiņām! Ir sajūta, ka ne tikai augļu dārzi smaržo pēc aprikozēm, bet visa ieleja un mazās pilsētiņas. Jāatzīst, ka kūku cepšanā austrieši ir mums cienīgi pretinieki un kaut ko mēs pat varētu no viņiem mācīties. Piemēram, kā apspēlēt un piedāvāt sezonas augļus un dārzeņus.
Lai nepalaistu garām ko svarīgu, nenāk par ļaunu mazliet ielauzīties austriešu valodā. Vācu valodas pratējiem pamācošs varētu būt gadījums “iz dzīves”. Kad mana laba paziņa posās vakariņās uz 
krodziņu, piedāvāju austriešu-vācu valodas vārdnīciņu, viņa pasmējās – vai tad nu vācu valodas filologam varētu būt kādas problēmas? Pēc tam gan atvainojās par palīdzības noraidīšanu, jo gandrīz pusi no ēdienkartes nebija sapratusi un nācās vien lūgt oficiantam paskaidrojumus literārajā vācu valodā. Tiesa, vārdnīca pēc tam kļuva par interesantu lasāmvielu, kura sagādāja arī ne mazums jautru brīžu. Ne velti saka, ka starp austriešiem un vāciešiem ir viena liela atšķirība – kopīgā vācu valoda. Piemēram, aprikoze vācu valodā ir aprikose, bet austriešu marille. Marillen likör taču skan daudz rotaļīgāk, nekā tas būtu vācu valodā, vai ne?
Dirnšteinas slava, iespējams, nebūtu tik liela, ja ne kāds sens notikums, par kuru šodien atgādina krodziņu un viesnīcu izkārtnes. Tieši Dirnšteinas cietoksnī erchercogs Leopolds lika ieslodzīt savu ienaidnieku, bijušo sabiedroto Ričardu Lauvassirdi, ar kuru sastrīdējās Krusta karu laikā. Iegūtā izpirkuma nauda bija ne vien iespaidīga, 
bet tika arī lietderīgi izmantota, veidojot Vīnes nocietinājumus. Nostāsts par Ričardu un viņa uzticamo klapotāju Blondelu ir tikai viena no Donavas leģendām, kura tiek prasmīgi apspēlēta un pārdota.
Romantiskais ceļš gar Donavu cauri vīna dārziem gluži nemanot aizved līdz vienam no krāšņākajiem Austrijas baroka kompleksiem. Austriju sauc par klosteru zemi – Österreich ist klosterreich – un to daudzums ir patiešām pārsteidzošs. Pārdzīvojot uguns nelaimes, ienaidnieku uzbrukumus un vairākkārtējas pārbūves, tapa Melkas klosteris, kurā it viss atgādina par dievišķā varenību un cilvēka niecību. Taču ar dieva palīdzību vien klosteriem šodien izdzīvot neizdodas, tāpēc arī laicīgajiem interesentiem ļauts ielūkoties klosteru telpās un dārzos, par nelielu un taisnīgu samaksu, protams. Arī Melka nav izņēmums. Un, lai laime būtu pilnīga, vēl jāpatērējas suvenīru bodītē un jānobauda glāze klostera vīna turpat krodziņā pie klostera vārtiem. Bet vēl labāk ātri posties ceļā, lai paspētu uz vienu fīrteli(1/4 l)heurigera Grincingā.
Tieši Grincingā ir vislabāk nodoties vīnu baudīšanas mākslai, jo šī tradīcija te tiek kopta jau no 12.gadsimta. Pat gavēņa laikā krodziņi ir ļaužu pilni, jo arī tā ir viena no austriešu tradīcijām. Vīna baudīšana prieku par dzīvi tikai vairo. Vislabāk uz Grincingu doties vēlā rudenī. Tad, ja paveiksies, trāpīsiet uz vēlo vīnogu mostu – biezu, mazliet duļķainu vīnogu sulu, bet, ja nepaspēsiet, var nomēģināt šturmu – dzintarkrāsas dzērienu, kas vēl tikai gatavojas tapt par vīnu, tiesa, “šturmēt” vajag prātīgi, jo 
it kā nevainīgie, saldenie dzēriena kausiņi daudziem nākamajā dienā liek pārdomāt patiesās dzīves vērtības un atzīt seno patiesību – visu ar mēru! Hoirigers – jaunvīns ir gatavs pēc mārtiņzosīm, tad jaunā vīna kristīšana un degustēšana sit augstu vilni. Daudzi ienāk krodziņā ar ciešu apņēmību izdzert tikai vienu vēsu, spirdzinošu ceturtdaļlitru. Kad pirmais fīrtelis ir iztukšots, taupīgums un apdoms zudis, bet vēders mudina ielūkoties ēdienkartē. Neko daudz jau ne, tikai tādu nelielu tafelspitz ( vārīta liellopu gaļa)gabaliņu ar ābolu mārrutkiem. Bet sātīgais ēdiens mudina ielūkoties tukšajā kausiņā, pasūtīt vēl vienu un …sākas viss no gala. Ausis priecē krogus muzikanti, gatavi piespēlēt arī dziedošajiem viesiem. Stundas rit nemanot, un, kad beidzot ir laiks posties uz mājām, Grincingas ielas ir izgaismotas un klusas, īstā dzīve un jautrība paliek iekšpagalmos, zem jumtiem un pagrabos. Pastāvīgo iemītnieku miers netiek traucēts. Var saprast tos austriešu pensionārus, kuru sapnis, aizejot pensijā, ir nopirkt mājiņu Grincingā vai kur citur Vīnes mežu apkārtnē, lai vadītu klusas, mierīgas vecumdienas.
Austrieši mīl, rūpējas un lepojas ar savu zemi. Daudziem no viņiem tūristu atstātā naudiņa ir galvenais vai vienīgais ienākums. Smaids un laipnība, ar kādu sagaida viesus, nav samāksloti vai uzspēlēti. Tā ir tāda iedzimta inteliģence, kas jaušama it visā, ko viņi pasāk. Tu sajūties šajā zemē gaidīts, un ir neiespējami neuzsmaidīt pretī.
Diāna Ozola
Par autoru
Citi raksti
