Ungārija – mana sapņu zeme
Kā parasti, arī manas Historia Partus pirmās lappuses ierakstījusi Budapešta. Piemineklis, kuru ungāri ir uzbūvējuši tikai un vienīgi sev. Piemineklis dzīvajai nācijai. Pilsēta, kura sniedz neizsakāmu estētisku baudījumu rītos, dienās un vakaros, bet naktīs – naktīs tā liek aizrauties elpai. Jau kuro reizi stāvu Gellerta kalna pieminekļa pakājē un raugos uz Donavas tumšo straumi, kura nerimtīgi vijas starp apgaismotajām krastmalām un pār kuru, gluži kā pār tumšu bezdibeni, savienojot divas pasaules daļas – Romas impēriju ar neizzināmo, tālu austrumos savus bērnus auklējošo mežonīgo līdzenumu, sniedzas izgaismoti tilti. Patiess skaistums nevar apnikt nenogurdināt. Šo skaistuma izjūtu var vienīgi padziļināt, un tamdēļ ungāri dara lielisku vīnu. Lai atraisītu sirdis un atvērtu acis.
Tas, šķiet, bija ļoti sen. Kāds iebildīs, sakot, ka tie ir bijuši vien pāris gadi, bet laiku var mērīt dažādi. Piepildot to ar dīku garlaicību, gadu mijas līdzināsies viena otrai un atmiņā vīdēs vienīgi garš saraksts ar nemainīgiem 12 mēnešu nosaukumiem, dienu vārdiem un vārdu dienām. Aizkustinoši mierīgi un lēzeni iešūpos nākamajā, un arī aiznākamajā miegaini neko neizsakošajā būtībā vai nebūtībā. Var arī savādāk.
Jā, man tomēr šķiet, ka tas aizsākās ļoti sen. Kādās lieldienu brīvdienās teju vai nejauši nokļūstot Ungārijā, man nebija nemazāko aizdomu par šo pāris dienu nozīmi manā turpmākajā dzīvē. Svešādā valoda, kura sākotnēji izklausījās pēc latviešu, vienīgi no otras puses, nekādi neliecināja, ka to jebkad varētu saprast. Un arī pašos ungāros vairāk tiecos saskatīt seno maģāru mežonīgo karotāju pēctečus, nenovērtējot šīs tautas vitalitāti un neizprotot pašu galveno – ungāri nevien neizzudīs, bet tieši otrādi, vēl pasauli ne reizi vien pārsteigs, dāvājot izcilus prātus un sasniegumus.
Šīs atklāsmes nāk ar laiku. Ar piepildīto laiku. Ar gandrīz jau neskaitāmiem Ungārijas apmeklējumiem un, galvenokārt, ar cilvēkiem.
Dažbrīd man šķiet, ka gandrīz visi Latvijas ceļotkārie iedzīvotāji jau ir pabijuši Budapeštā. Pabijuši un atklājuši, bet – vai iepazinuši un izjutuši kaut tikvien kā Budapeštu?
Budapešta nebūt nav Ungārija. Ungārija sākas lielās Pustas saulespuķu galvu jūrā, Alfeldas līdzenumos, Mārtras kalnos. Ungārija kā brīnumaina un smeldzīgi skaista jūra viļņojas vijoļu skaņās un elpo vasaras saules karsto dvašu. Jūra, kurā gribas ienirt, sajust tās smaržu, kas aicinoši sitas nāsīs jau uz šīs valsts robežas.
Mazie ciemati ar baltajām, iegarenajām mājām uzrunā ceļotājus īpašā izloksnē – īsteni maģāriskā un vēsturiski – tradicionālā. Ungāri nav pilsētnieki; cauri gadsimtiem valdnieki ir centušies pieradināt ungārus pie pilsētnieciskas vides, un nupat jau šķiet, ka šīs pūles ir nesušas augļus. Tomēr sirds dziļumos šiem stepes bērnu pēctečiem ir nepieciešams plašums un saikne ar dzīvo dabu. Šeit atkal valda ir Tradīcija. Dzīvā Tradīcija ir patvērusies Holloko, Hortobāģas un daudzos citos etnogrāfiskajos ciematos viscaur Ungārijā, kur arī nejaušs ceļinieks ir gaidīts viesis. Tradīcija ar nezūdošu spēku uztur lieliskos vīna festivālus un vīnogu ražas novākšanas svētkus viscaur atvasarā tvīkstošajai zemei, tā valda Halasle jeb zivju zupas gatavošanas sacensībās Szegedā, un galu galā – klusajā, bet nerimtīgajā ungāru saimnieču cīņā par gardāko Gulyasleves. Un vienīgi Tradīcijai mēs varam pateikties par to, ka gulašs vēl nav pārvērties par kaut ko tik vienaldzīgi bezpersonisku kā frikadeļu zupa sabiedriskās ēdināšanas iestādēs šeit, Latvijā.
Laiks un romieši, ungāri, sakši, slāvi ir gadsimtiem ilgi gleznojuši pilsētniecisko Ungāriju, lai šobrīd mēs varētu to skatīt visā krāšņumā. Ungārijas arhitektūrai netrūkst ne askētiskas romānikas, ne krāšņas gotikas, ne rotaļīgā baroka, un, protams – ungāru iemīļotās eklektikas. Egera var dižoties ar krāšņām barokālām katedrālēm pilsētas sirdī, Šoprona – ar lieliskiem viduslaiku un renesanses arhitektūras šedevriem, Kečkemeta, Szegeda – ar ungāru eklektikai raksturīgajiem brīnumkrāšņajiem krāsainajiem flīžu jumtiem, un šo uzskaitījumu varētu turpināt bez sava gala. Katra pilsēta glabā vismaz kādu, kaut vai nelielu brīnumu.
Noticēt brīnumam nav grūti – vismaz Ungārijā ne.
Andris Geidāns
Rīgā, 2003.gada 11. aprīlī
Par autoru
Citi raksti
