AK Ištvans | Apkārt Annapurnai

Uz Nepālu brauc ne tikai kāpt kalnu virsotnēs. Pasaules augstāko kalnu — Himalaju — virsotnēm, izrādās, var apiet arī apkārt un eksotiku, piedzīvojumus un neaizmirstamus iespaidus iegūt un, galu galā, arī pašus kalnus iepazīt iespējams, tajos pat neuzkāpjot. Pasaulē to dēvē par trekingu, kas latviski ir vienkārši pārgājiens. Tiesa, varbūt ne gluži vienkāršs, jo vairāki desmiti un pat simti kilometri jāiet pa kalnu takām diezgan skarbos apstākļos. Gada beigās Latvijas ceļotāju grupas sastāvā vienam no skaistākajiem pasaules augstkalnu rajoniem — Annapurnas kalnu masīvam — apkārt apgāja uzņēmējs no Tukuma VITAUTS ĻAKAS. Pārgājiens ilga 16 dienas, kura laikā tika veikti vairāk nekā 200 kilometri no 500 metru augstuma virs jūras līmeņa līdz pat 5416 metru augstajai Torungas kalnu pārejai. Kopumā ceļojums ilga 26 dienas un izmaksāja nedaudz vairāk par 1000 latiem, no kuriem lauvas tiesa tika iztērēta aviobiļetēm turp un atpakaļ (700).

— Kāda sagatavotība nepieciešama, lai veiktu šādu pārgājienu?

— Galvenais — jāgrib. Protams, jābūt labai veselībai un daudzmaz ciešamai fiziskai formai. Ideāli, ja ir kaut kāda kalnu pieredze, jo, līdzenumu cilvēkam pirmo reizi ieraugot dziļu aizu, var rasties psiholoģiskas problēmas — bailes, satraukums. Pārgājiens nav pārāk straujš — apmēram 3500 metru augstumā parasti ceļotāji uz kādu dienu atvelk elpu, lai aklimatizētos, jo pie augstkalnu apstākļiem tomēr ir jāpierod.

— Pārgājiens notika vietējo gidu pavadībā?

— Jā. Un, pat ja brauc vienatnē vai divatā, manuprāt, vajadzētu izmantot vietējā gida pakalpojumus, jo vide ir pietiekami sveša, bet vietējais cilvēks atrisinās visus radušos jautājumus. Turklāt jāņem vērā, ka tūrismu Nepālā kontrolē valsts un tā ir izdomājusi, kā no tūristiem paņemt naudu. Piemēram, pārgājienā apkārt Annapurnai ir pieci vietējās policijas kontroles punkti, kuros jāuzrāda atļauja veikt pārgājienu, vienam cilvēkam tā maksā 30 ASV dolārus. Ja tādas nav, problēmas ir garantētas, jo pārkāpti valsts likumi. Jā, es redzēju, ka apkārt Annapurnai iet arī vienatnē: izjūtas ir asākas, vairāk esi spiests iedziļināties apkārtējos apstākļos. Taču mums, zemienes ļaudīm, tomēr vajadzētu ņemt vērā augstkalnu apstākļus: neierastajā vidē var sākt sāpēt galva, palikt slikti ap dūšu. Un ja tu esi viens un ne sevišķi pieredzējis… Ejot pulkā, viens otram cilvēki palīdz, arī psiholoģiski ir vieglāk, un rezultātā pārgājiens izrādās pa spēkam arī cilvēkam, kas vienatnē vai divatā nekad nebūtu to veicis. Mēs satikām vairākus Rietumu tūristus, kuri nāca atpakaļ, sakot ka viņiem ir pārāk smagi. Barā ir vieglāk.

— Kuri ir šie krīzes punkti?

— Ceļš pats par sevi ir pietiekami garš un nogurdinošs. Ik pa laikam var pasāpēt galva. Jāuzmanās ar ēdienu — tas nedrīkst būt pārāk smags, jo augstkalnu apstākļos organismam to ir grūti pārstrādāt. Tāpēc visādās variācijās vislabāk ēst rīsus, kas viegli pārstrādājas un kurus var dabūt pa ceļam no vietējiem. Ēdienreizēm dienā pilnīgi pietiek ar 7 — 8 ASV dolāriem. Jāuzmanās no gaļas ēdieniem — augstāk kalnos var pagaršot jaka gaļu, zemāk — vistas. Tas viss var būt lieliski pagatavots, taču nedrīkst pārēsties. Arī vietējie gaļas patēriņā ir pietiekami atturīgi.
Ceļu mūsu izpratnē nav. Visa kustība notiek pa takām un visas mantas un preces ļaudis lielākoties pārnēsā uz saviem pleciem. Viņiem pat ir profesija šerpas, kas ir mantu nesēji. Arī mēs viņus izmantojām, lai atvieglotu savu dzīvi: uz četriem pieciem cilvēkiem nolīgām vienu šerpu. Tomēr iešana ir patīkamāka, ja mugursomas svars ir 12 — 15 kilogrami nevis krietni vairāk.

— Ko bez brīnišķīgās un varenās dabas vēl var redzēt un piedzīvot šādā pārgājienā?

— Acis piesaistīja tempļi un dažādas lūgšanu vietas, taču jārēķinās, ka 5 — 8 stundas ik dienas jāiet kājām, kas ir 12 — 30 kilometri, un ne jau pa gludu asfaltu. Pussešos vakarā jau sāka krēslot un pēc stundas jau bija tumšs. Nekāda īpaši aktīvā vakara dzīve neiznāca. Pēc pārgājiena ieturētās maltītes iestājas patīkams nogurums un tava vienīgā vēlme ir atpūsties. Nekādu Rietumu cilvēkam pierastu vakara un nakts izpriecu piedāvājumu nav, ja ar to kāds iedomājas skaļus krogus un vieglas uzvedības sievietes. Faktiski neviens jau to arī šeit nemeklē. Pārgājiens ir ceļojums, daudziem kā īpašs ceļojums, kura laikā sakārtot savas domas, vai pat svētceļojums. Piemēram, satikām ļoti daudz ebreju jauniešu, kuri saviem svētceļojumiem bija izvēlējušies tieši Nepālu. Kad tā dziļāk padomā: patiešām šāda pārgājiena laikā cilvēks ir spiests pēc iespējas ātrāk atmest savu ego, piemēroties vietējiem apstākļiem un domāt, kā kopīgiem spēkiem sasniegt mērķi.

— Kādas mantas nepieciešams šajā pasākumā? Kā noprotu, nekādas specifiskas alpīnisma iemaņas taču nav nepieciešamas?

— Nu, kad uzsnieg sniegs, takas kļūst slidenas un tā kā prasītos dzelkšņi, taču lielākoties takas ir sausas un putekļainas. Eiropā 3000 metrus virs jūras līmeņa ir sniegs, bet Himalajos klimats ir sauss un pastāvīgs sniegs parādās augstāk par 5000 metriem. Svarīgi ir ērti un kvalitatīviem pārgājiena zābaki. Naktis ir aukstas un arī pārgājieniem vispiemērotākajā laikā, kad netraucē musonu lieti, — no marta līdz maijam un no septembra līdz novembrim — naktīs mēdz būt mīnus grādi. Tāpēc nepieciešams silts guļammaiss — nakšņošana gan notiek itin glaunās viesnīcās (1 — 1,5 ASV dolāri par nakti), bet tajās nav apkures un tās aiztur tikai lielo vēju. Tikai akmens sienas un skārda vai finiera jumts bez pakojuma, no visiem pakšķiem velk caurvējš. Enerģija kalnos ir ļoti dārga, arī kurināmais lielā vērtē — tā viņiem pietiek tikai pārtikas pagatavošanai. Vēl vajadzīga ērta un ietilpīga mugursoma, vējjaka un silts apģērbs.

— Pirms diviem gadiem pasauli pāršalca vēsts, ka Nepālas kroņprincis apšāvis savu ģimeni, ik pa laikam dzird par nemierniekiem, kas nogalina cilvēkus un iestājas pret monarhiju. Laikam īsti mierīgi tur viss nav…

— Tūrisma sfēra ir Nepālas galvenais ienākumu avots, tāpēc vismaz tur, kur apgrozās tūristi, attieksme pret tūristiem ir ļoti laba, nav problēmu sazināties angļu valodā, vismaz būtiskākos vārdus un frāzes zinās katrs. Tūristi tiek laipni apkalpoti un uzņemti. Konstitucionālajai monarhijai Nepālai no vienas puses atrodas parlamentārā valsts Indija ar savām problēmām, bet no otras — specifiskā komunistiskā Ķīna, kurā joprojām pietiekami dzīvotspējīgas ir maoistu idejas. Tieši šīs idejas daļai nepāliešu, sevišķi nabadzīgākās tautas daļas jaunajai paaudzei, šķiet vilinošas: pie visa vainīgs karaļa dzimta, kura dzīvo bagāti un izšķērdīgi, kamēr tauta grimst nabadzībā. Patiešām nepāliešiem problēmu netrūkst, taču neredz lielu noslāņošanās, kāda, piemēram, ir Indijā. Nemanīju lepnas bagātnieku villas — tikai normālas savrupmājas bez lielas ārišķības. Vienlaikus arī nabadzība nespiedās virsū no visām pusēm: jā, ik pa laikam bērni paprasīja kādu konfekti vai naudiņu, bet nemanījām izsalkumā pakritušus vai ar alkoholu vai narkotikām apreibinājušos cilvēkus. Ar vietējiem cilvēkiem bija loti patīkami kontaktēties. Varbūt daļēji tas izskaidrojams ar to, ka no Rietumu tūristiem atkarīgi ienākumi un dzīves līmenis, taču nepāliešu acīs mēs nebijām staigājoši naudas maisi, kuri noteikti par katru cenu jāpatukšo (kā tas mēdz būt dažā labā arābu valstī). Nepālieši tur vārdu: ja par kaut ko vienojas un norunā, tad tas arī notiek. Dzīve augstu kalnos un budisms nepieļauj nekādas variācijas, skarbajos apstākļos no vārda turēšanas nereti var būt atkarīga arī cilvēku dzīvība.

— Vai pārgājiena laikā iztikāt bez starpgadījumiem — ceļot 16 dienas no vietas tomēr nav joka lieta.

— Mums viss veicās gludi, bet īsi pirms mums tūristu grupa no Latvijas gāja apkārt Everestam — viens cilvēks gāja bojā, iekrītot aizā, bet vēl viens saslima ar meningītu. Ar kalniem arī šādos tūrisma pārgājienos nedrīkst jokot: neliels vājuma brīdis vai neuzmanība un tu jau vari lidot aizā. Un nosisties var, arī krītot no dažu metru augstuma.

Artis Drēziņš
“Lauku Avīze”

Nepālas karaliste.
Platība: 140 800 km2.
Iedzīvotāji: 24 000 000 (nevari, tamangi, tari, bihari u. c.)
Galvaspilsēta: Katmandu.
Reliģija: 90% hinduisti, 5 % budisti, 3% musulmaņi.