Dominikāna un Haiti
Uzbekistāna ir valsts, kuras teritorijā atrodas unikāli dažādu laikmetu, stilu un virzienu vēstures un kultūras pieminekļi, cauri gāja Lielais Zīda ceļš – starptautiskās saskarsmes dzīva artērija 14. gadsimtu garumā: ekonomiskā, amatu, zinātnes un mākslas apmaiņa.
Pirmā diena
29.aprīlis – piektdienas dienā 11.15.
Mūsu mazā grupiņa pulcējas Rīgas lidostā un vispirms atzīmējam savu bagāžu ar ,,Impro,, sagatavotajām dzeltenajām zīmītēm .Tad jau varam doties uz iekāšanu. Maza aizķeršanās, jo tiek pieprasīta grupas vīza, kad tā tiek parādīta, tad jau ar paveras iespēja nedaudz patukšot „lētos” veikaliņus un uz lidmašīnu! Pie ieejas mūs sagaida laipnā uzbeku ekipāža. Sākumā vietās sēžamies, kā norādīts biļetēs, bet vēlāk jau varam mierīgi izretoties, jo brīvo vietu gana.
Izlidojam uz Taškentu.
Lidmašīna, skaisti izmetot loku virs Rīgas, ienirst mākoņos un izrādās, ka spīd saule!
Lidojums ilgst gandrīz 5 stundas.
Grupa izkaisīta mazās grupiņās pa visu lielo salonu. Skatāmies filmu, lasām, ēdam!
Laimīgi esam nolaidušies Taškentā 17.55
Muitā uzkavējamies diezgan ilgi, jo dažiem izgaisusi bagāža, bet drīz vien arī tā tiek atnesta un, skat, jau tiekamies ar DOLORESTUR puišiem, kas ieradušies ar bagāžas ratiem un palīdz tikt uz busiņu.
Mūsu gids -Muslims sagaida pie lidostas, jo iekšā viņš neesot varējis ienākt.
Pēc 10 minūšu brauciena esam viesnīcā “GRAND ORZU”.
Vakariņās – uzbeku plovs, salāti, zaļumi. Par desertu var aizmirst, jo piedāvā tikai augļus (A kur tad Austrumu saldumiņi???). Zigurds ar Māri riskē un pasūta vietējo alu, krāsa vien jau norāda, ka diez kas labs nav gaidāms!? Tiešām, pēc garšas – stipri atšķaidīts ar duļķainu ūdeni.
Pēc kārtīgām vakariņām der izlocīt kājas pa vietējiem objektiem.
Nolemjam apmest līkumu un iepazīt apkārtni. Sākumā pa tumšām ieliņām un tad jau uz lielās – Šota Rustavelli vārdā nosauktās. Pa to iet pat tramvajs! Pāri ielai mūs pārvilina mūzikas skaņas un mēs iesoļojam KAFĒ, kur puisis dzied pat dzīvajā.
Prieki ilgst dažus mirkļus, jo 22.00 beidzas alkohola pasūtīšana un arī jautrās dejas. Galds, pie kura sēžam kārtīgi pārklāts ar plēvi un gar galda kājām klaiņo kaķi – mežonīgie. Izdzeram pa kausam alus un tad mūsu mazais pulciņš nolemj doties uz viesnīcu. Jānosoļo vēl gan pa ielu, kur atrodas Izraēlas vēstniecība – tā tiek kārtīgi sargāta. Iela norobežota ar striķi un pret māju uzcelta augsta sēta, bruņots džips ar zaldātiņiem uz ielas. Aina visai iespaidīga.
Tad vēl viens pagrieziens un esam goda apli pabeiguši un varam mierīgi doties pie miera, jo rīt agrās brokastis 5.00 pēc vietējā laika, pie mums tas ir tikai 3.00!
Jaukus sapņus!
Anita
Otrā diena
30.aprīlis – sestdiena
Diena iesākas agri, jo ceļamies pēc vietējā laika 4.15, kas pēc Latvijas laika būtu 2.15. Ātri veicam kosmētiskās operācijas jeb brīnumainās pārvērtības, kas saistītas ar vietējā alus izpausmes likvidēšanu – pandas acis. Tās pazuda ātri! Pēc šarko dušas procedūras, sāku izskatīties jau pēc cilvēka, kurš var iet vēlajās vakariņās vai agrajās brokastīs, jo ir tikai 5.00 no rīta. Vietējās nozīmes restorānā dzirdama čaukstoņa un letiņu zilbes. Daļa tautiešu sēž jau pie galda un čamda megamaizes, kuras ievietotas kulifāna celītēs jeb tā saucamajos celofāna maisiņos. Šādu ēdiena pasniegšanas veidu redzu pirmo reizi, ir gadījies izbaudīt dažādus avīzes iesaiņojumu veidus, bet celofānu tikai tagad. Var redzēt, ka arī Vidusāzijā pamazām iestājas progresa laikmets
Maize tiek notiesāta ar lielām grūtībām, jo kaut kā sprūst kaklā, nepalīdz arī šķīstošās kafijas uzdzeršana. Brokastis galā, tagad dodamies saņemt pases un tad uz lidostu.
Reģistratūrā noskaidrojas, ka puisis vēl jo projām kopš vakardienas nav piereģistrējis visas pases, laikam esam „ļoti liela” grupa un šamējais netiek galā ar pienākumiem. Ka tik nav igaunis? Muslims skaidro, ka reģistratora iesauka ir “bremze”, jo viņš ļoti lēni kustoties.
Pēc īsa brauciena esam Taškentas starptautiskajā lidostā, šoreiz dodamies uz vietējo jeb iekšzemes lidojumu reisu ēku. Lidostas telpas tā neko, tīras un spodras, apsargā no visām pusēm dažādi dienesti, pati uzgaidāmā zāle pilna ar japāņiem un citiem Austrumu gala pārstāvjiem.
Pēc ilgstošas reģistrācijas un dīvainas somu svēršanas procedūras, nonākam autobusos, kurus velk vecie, labie ZIL`i. Visi sastūķējas iekšā, tipa busiņā, tad brīnummašīna iedarbina savu 40 litrīgo motoru, un ir sajūta, ka esi nonācis SS gāzes kamerā. Gaisa nekāda, degunā un mutē cērtas vilcējspēka atgāzes.
Uz Urgenču šoreiz lidos sovjetiski reaktīvais TU-154 laineris. Gids stāsta, ka reizēm lidojot arī Boeingi, viss atkarīgs cik daudz tautas salās uz attiecīgo reisu un tad „onkuļi” izlemj kādu debesmašīnu sūtīt.
Lidojums noris normāli, Anita un es esam integrējušies francūžu galā, jeb biznesa klasē, kā jūtas pārējie tautieši astes galā, nezinu, gan jau ne sliktāk kā mēs. Urgenčā nolaižamies pēc 65 minūšu lidojuma – 8.20 bez īpašiem starpgadījumiem. Viens varžu ēdājs bija ļoti neapmierināts, ka sēdējām viņam blakus, laikam skauda mūsu veselīgais izskats un augums.
Gaisa temperatūra +190. Urgenčas lidosta izskatās tāda nedaudz kā pamesta Spilves lidosta iekš Rīgas. Mūs laipni izdzina no lidostas teritorijas, lai gaidītu bagāžu aiz lidostas žoga. Bagāžu pēc kāda laika atved divi, nenoskaidrojas izcelsmes un modeļa samosvāli – pašizgāzēji, šoreiz kuzovu viņi tomēr nepacēla, bagāžu pār bortu dalīja kāds no vietējiem lidostas „darboņiem”. Pēc visas bagāžas atrašanas ieņemam vietas superīgajā minibusiņā un dodamies uz netālo Hivu.
Pēc kādiem 35 km esam jau galā. Mūsu viesnīca nosaukta princeses Malikas (Nezinu, ko tā princese tādu labu darījusi? – neko nedarīja, vienkārši princese uzbeku valodā ir malikaJ) vārdā un atrodas dažus metrus no vecpilsētas centrālajiem ieejas vārtiem. Noliekam somas numuros un tūlīt arī dodamies apgūt lielo apskates objektu – pilsētu – muzeju. Vecpilsēta ir jauka, dažādi veci Minoreti, Medreses un mauzoleji. Atcerēties nosaukumus un kurā gadā, kas uzcelts, nav iespējams.
Papildus Muslimam mums ir noalgots vēl viens gids (puisis ar zelta muti, kuram tika iesauka Zelta zivtiņa), kurš tieši specializējies Hivas objektos un vēsturē. Visu laiku kursējam pa vecpilsētu šurpu turpu. Vietējie namdari uzmācas ar saviem ražojumiem – lakatiem, cepurēm, kokgriezumiem, paklājiem un traukiem. Daži tautieši (letiņi esot izsenus slaveni tirgotāji un diedelnieki, ļoti patīkot tirgoties ar žīdiem, kā „Skroderdienās Silmačos”), kuri ir tādi naskāki, jau sāk izbaudīt iepirkšanās prieku iegādājoties saimniecībā tik noderīgas lietas, kā karakula ādas cepures ar garu spalvu.
Pusdienas ieturam vienā no vecākajām Hivas Medresēm. Ēdamzāle ir ar ļoti senatnēju pieskaņu un īsti uzbeku garā. Pusdienās tiek pasniegti dažādi salāti, šurpa jeb zupīte Nr.1 un dolma iekš pipariem. Viss ir samērā gardi. Pusdienas mums izmaksāja 5$. Ar pilniem vēderiem turpinām vecpilsētas apgūšanas pasākumus. Apskatām arī kāda hana harēmu, visdrīzāk to kas palicis no tā pāri pēc tik daudziem gadiem, bet katrā ziņā iespaidīgi, tikai žēl tās sievas, kuras katru vakaru gaidīja, kad hans pieklauvēs pie izredzētās durvīm. Gandrīz turpat harēmā notika mums veltīta folkloras grupas uzstāšanās, valdzinošo deju un mūzikas fonā tiek pasniegts vietējā brūvējuma vīns, tēja un kaut kādi saldumi. Uz vīna pudeles bija rakstīts, ka tas ir sausais sarkanvīns, bet pēc garšas vairāk atgādināja pussaldo Moldāvu Lidiju. Dzert varēja, bet domās biju ar sauso Merlot.
Pēc šī, visnotaļ izglītojošā pasākuma, nolēmām uzkāpt augstākajā Minoretā, kas sastopams Hivas pilsētā. Anita pie kasieres nodiņģē ieejas cenu uz 1500 sumiem katram, un tad, četrāpus, pūsdami, elsdami dodamies augšā pa ļoti stāvām kāpnēm, kur tumsā knapi varēja pamanīt pakāpienus, ja man būtu vēl kādi 12,5 kg vairāk, es laikam tajā šaurajā ejā iesprūstu un tad tikai ar dinamīta palīdzību tiktu ārā.
Minorets tika iekarots godam, no augšas pavērās burvīgs ainavas skats uz apkārtējo pilsētu. Īpaši labi tagad varēja nolūkoties uz Medresu zilajiem kupoliem, kuri laistās saules gaismā. Pēc foto, kino fiksēšanas pauzes, tikpat gudri, kā uzkāpām, veiksmīgi noripinājām arī lejā. Veicot skaitīšanu, tika secināts, ka visi ir laimīgi tikuši lejā un neviena netrūkst.
Vakariņas izvēlējāmies neēst savā viesnīcā, bet citā, kura atradās uz vecpilsētas robežas. Mielasta galdā tiek celti atkal 4 veida salāti, šurpa jeb zupīte Nr. 2 un manti (tipa vietējie pelmeņi). Pa virsu, dezinfekcijai, tika uzdzerts šņabītis, kuru laipni uzsauca mūsu gids.
Pateicoties japāņu grupas aktivitātēm, kuri vakariņoja pie blakus galdiņa, atkal bija iespēja baudīt nacionālo priekšnesumu klāstu. Neesmu apveltīts ar īpašu muzikālo izglītību, bet gribas teikt, ka suitu sievas meldiņu prot noturēt labāk. Pēc šī muzikālā balagāna dodamies uz viesnīcu, lai nedaudz pasēdētu hallē pie ruma glāzes un pārspriestu šodienas pārdzīvoto, un katrs varētu padalīties savos iespaidos.
Tikos apsēdos pie galda, lai sāktu rakstīt šo dienasgrāmatu, tā mani svētīja bezdelīgas baltās krāsas mīlestības apliecinājuma šalts tieši uz kreisās rokas. Protams, ka to uztvēru, kā vietējo bezdelīgu īpašu atzinības un uzmanības izrādīšanu viesiem.
Pēc nelielas dušas procedūras atkal varēju turpināt iesākto darbību ar dienasgrāmatu, tagad jau ar tīrām rokām.
Kamēr rūpīgi mēģinu stenogrāfēt dienas notikumus, tikmēr tautieši sēž apkārt, kā strazdi ķirsī un malko rumu. Apspriests tiek ne tikai mans rakstīšanas stils, bet arī visādas citas lietas, piemēram, iespējamā caurejas (diarejas) problēma šajā valstī. Pagaidām visi par to smej, bet priekšā ir daudzas dienas, kad varētu būt iespēja izbaudīt šīs pasakaini krāsainās sajūtas.
Pēc nelielas pasēdēšanas 0.05 ejam uz čuču muižu!
Māris
Trešā diena
1.maijs – svētdiena
Tātad, nakts Hivā pārgulēta, no rīta ceļamies 7.15 ar ikdienas pierasto veikap kālu „gud mornig aim caling you to wake you up”J 8.00 brokastis. Brokastu galds atšķirībā no Taškentas sausās maizes, bija labāks. Ēdam čebureku un vēl kaut kādu pīrāgu ar ceptu kartupeli iekšā, tad vēl cepta ola un zemeņu ievārījums. Bija ok. Pie blakus galda sēdēja friči, nevarēju īsti saprast kāpēc viņi svin lieldienas J varbūt tie bij pareizticīgie friči, visādi gadās J Viņu gids viņiem katram izdalīja olas, friči pretim katrs pa divām tāfelēm šokolādes, tas laikam bija ierakstīts ceļojuma aprakstā, ka tā jādara savādāk viņi to nedarītu J.
Ēdiens apēsts, vēders pilss, somas sakravāts, čekauts. Pirms doties tuksnesī tiek īstenots vakardienas sarunātais plāns vietējā Hivas tirgus apmeklēšana lai sapirktu visādus zaļumus kurus nograuzt tuksneša vidū un megalitrus ūdens bez kuriem gids teica varētu klāties slikti, visādus stāstus viš sastāstija par žīdu skopuļiem kuri atūdeņojušies, nedzerot daudz ūdeņa tuksnesī J. Tirgus bija interesants, dabūju austrumu saldumus na haļavu, bet es to neēdu, jo negribējās noraut kaut kādu vēdera vīrusu, atstāju suvenīram. Saldumi atgādināja dzeltena sakristalizēta cukura piramīdas.
Tālāk brauciens caur Urgenču uz lielo Kizilkuma tuksnesi. Tuksnesis tāds, vairāk atgādina stepi, bija zaļš. Nobraucām varāna mazuli, viss tika foto video iedokumentēts. Ā, un mēs caur tuksnesi uz Buhāru braucam J. Tā, kas bija tālāk… Kaut kur 180 km no Hivas apstājāmies paēst, viņi to vietu sauca Vtoroja viška, maziņa čaihana, pie retranslatoru stacijas. Daļna boiščiku atpūtas vieta, visi pārēdušies veco gaļu un guļ J. Tātad tiek sagatavoti līdzi paņemtie zaļumi un pasūtīts šašliks. Pagalmā bija foršs Mē i Žo, tipa tualetes, patīkami smaržoja J
Ēdot šašliku, Ilzei viens uzbeks steigā, apkalpojot citu uzbeku, garām skrienot, lecot grāvī, uzšļakstīja dubļus uz muguras. Bija baigi, jo gids sāka 3-stāvu vārdiem apbērt sīko uzbeku. Viss beidzās labi, visi tīri, a varbūt netīri, neredzēju visu. Ēdam tālāk, grupas locekle Liāna bija noklusējusi tādu pasākumu kā viņas vārdadiena, kura jau bija vakar, atgūstot nokavēto tika sarūpēts apsveikums un dāvana, un tā tiek pasniegta Hivas skata kartiņa ar visas grupas dalībnieku autogrāfiem un zefīra kaste. Zefīra kasti turpat apēdām, bija garšīga J Braucam tālāk, priekšā pierobežas zona, daudz forminieku.Ceļš kurš iet uz Buhāru vienā vietā ir ļoti tuvs Turkmenistānas robežai, tāpēc tur tāda pārdabiska militāristu aktivitāte, postenis pēc posteņa. Arī braucot pār Amudarjai, viņiem ir tur tāda liela upe J diezgan izkaltusi un brūna.
Ā, un varāna mazuli mēs redzējām pēc pusdienām, un kaut kā tas tāpēc, ka jautri pasēdējām vakara gaitā un kaut kas ir jāsaraksta tagad.
Bija bezgalīgs brauciens pa tuksnesi, viss bija zaļš, tad tiek redzēts brīvdabas bruņurupucis, ir iedokumentēts gan video, gan foto.
Kopumā brauciens no Hivas uz Buhāru bija apmēram 500 km. Ap 20.00 iebraucām Buhārā. Izskatās daudz labāk nekā Hivā, nu tādā ziņā, ka ielas ar mazāk bedrēm un kārtīgākas mājas. Pēcāk braucām uz vecpilsētu paēst. Ēdam Medresē – tipa reliģiskā mācību iestāde J. Izskatās forši – pagalmā 2 koki, a nē, laikam 3 J – tie tā saucamie zīda koki, viņiem arī tādi auglīši ir, kurus var ēst, pēc skata atgādina avenes vai lācenes, garšo gan savādāk. Tiek pasniegti dažādi salāti, tradicionāli korejiešu, kuri izrādās nemaz nav korejiešu, skābēti makaronu salāti utt., tad zupa tipa šurpa Nr. kaut kāda, garšīga, atgādina pupiņu. Otrajā Danlana – sautēti dārzeņi ar gaļu, bija sīpoli un vārītas plūmes iekšā. Kopumā viss atgādināja mūsu 1.ģimnāzijas ēdienu karti, bet, protams, šeit tas ir viņu nacionālais ēdiens J. Aliņš “Asia Bear” tika ieprovēts atkal un tika secināts, ka tikpat “labs” kā Hivā, turpmāk laikam būs jālieto alus Baltika, kas viņiem te arī ir. Jāmin laikam tas ka alus šai restorānā maksāja 2500 sumus, izejot ārā tuvākajā kioskā 400 sumus J, nokāš sumus visos stūros. Un kas vēl paradoksāli, alus dārgāks par šnabi J
Pie galda notiekas saviesīgas sarunas, tiek apspriesti viedokļi un dienas iespaidi, kādi nu kuram tie bija. Ienācās info no gida, ka pa kluso var uzčāpot uz Medreses jumta un apskatīt nedaudz vecpilsētu naktī, neko gan daudz nevarēja redzēt taču bija interesanti, visu ēstuvju priekšnieki ir gida draugi, aizdomīgi. Vēl kas nesaprotams ir vietojo superīgais dizains gāzes trubu izvietojumā, nevelk iekš zemes, bet viss pa augšu.
Nu tad braucām atpakaļ uz Jurtu. Viesnīca, jeb big jurta atrodas blakus stadionam, kurš nesen uzcelts, Inturist viesnīcai, saucas SEMURG BOKHARA HOTEL, ir ok, pagājušo gadu tas uzcelts. Pēcāk pulcējamies 5 stāvā, aizmirsu numuru, parole – prodai sunduk . . , lai pasmietos.
Labi iešu gulēt ir jau 0.22, Bai bai.
Zigurds
P.S. Aizmirsu pateikt, ka tika svinēti 1 maija svētki, darba svētki, Eiropas diena un pareizticīgo Lieldienas. Tika pacelti tosti. Maija par diviem svētkiem nedzēra.
Ceturtā diena
2.maijs – pirmdiena – Buhāra
Viesnīca – modinātājs 7.45.
Lejā mūs sagaida brokastis (zviedru galds), diemžēl diezgan pieticīgas un apkalpošana nav sevišķi augstā līmenī.
9.00 dodamies iepazīties ar Buhāru, kuras vecums ir apmēram 2500-2700 gadu. Diemžēl daudzie kari to ir stipri postījuši un no vissenākās pilsētas gandrīz nekas nav saglabājies. Lielu postu pilsētai nodarīja Padomju armijas uzbrukums 1920.gadā, tad cietoksnis tika stipri izpostīts.
Sākam iepazīties ar cietoksni (Arkas vārti). Senlaicīga mošeja – lūgšanas vieta, ko izmantoja pēdējais Buhāras valdnieks. Muzejs ar plašu ekspozīciju – apģērbi, trauki, medicīnas instrumenti. Kā ļoti svarīgs priekšmets jāatzīmē cietokšņa atslēga. Cietoksnī ir saglabājusies Krievijas vēstniecības ēka. Netālu kaudzē sakrauti artilērijas šāviņi, ar kuriem ir apšaudīts Buhāras cietoksnis dažādos laikos, sākot ar Čingizhana iebrukumu. Virs cietokšņa ieejas arkas izbūvēta celtne valdnieka sievām, kuras varēja caur speciāliem logiem noskatīties dažādos pasākumos laukumā pie cietokšņa.
Pēc cietokšņa apskates tuvākajā bankā samainām naudu un ar lielām banknošu pakām nodrošinājušies dodamies iekšā Buhāras tirgū, cerībā nopirkt sev kaut ko nepieciešamu. Buhāras tirgus ir slavens ar zeltlietu izstrādājumiem. Arī šoreiz mūsu dāmām bija ko apskatīt un tur mēs uzturējāmies ievērojamu laiku. Jāatzīmē, ka vietējo zeltkaļu izstrādājumu bija samērā maz, galvenokārt Krievijas juvelieru darbi. Tirgū visur redzami daudz tepiķu, gan zīda, gan cita materiāla, metāla izstrādājumi utt.
Apskatam lielu skaistu mošeju ar ļoti labu akustiku. Mošejas laukumā uzcelta piemiņas vieta Čingizhana nogalinātajiem garīdznieku bērniem. Visapkārt valda pārsteidzoša tīrība.
Tālāk ceļš ved uz vienīgo bijušo Padomju Savienībā darbojošos Musulmaņu augstskolu, kura darbojas arī šodien.
Atkal Buhāras tirgus – paklāji, metāla izstrādājumi. Iegādājamies garšvielas, tējas.
Pa ceļam apskatam vairākas mošejas, zelta izšūšanas darbnīcu, zīda austuvi, kur mūs cienā ar tēju, kamēr dāmas izvēlas sev zīda audumus.
Pusdienas uzklātas skaistā vietā pie ūdens rezervuāra, kuru agrāk izmantoja pilsētas dzeramā ūdens uzkrāšanai. Šodien ūdens izskatās diezgan netīrs. Baseinā darbojas strūklakas.
Pasūtam ēdienu katrs pēc savas izvēles, Jāpiezīmē, ka Uzbeku zupām trūkst garšvielu, lai būtu ēdamas pievienojam sāli, piparus. Otrie (galvenie) ēdieni parasti ir ļoti garšīgi.
Pēc nelielas pilsētas apskates lielākā daļa no mūsu grupas dodas izbaudīt Buhāras pirti ar masāžu (15000 sumi). Pirts ir ļoti sena ar vairākām zālēm priekš karsēšanās un ar vairākām masāžas vietām. Pirts grīda un sēdvietas ir noklātas ar akmens plāksnēm, kuras no apakšas tiek sildītas. Viss prasās pēc kosmētiskā remonta un ir nolaistā stāvoklī. Toties masieri strādā ļoti profesionāli un tas sagādā baudu gan dāmām, gan kungiem. Kauli krakšķ, bet visi ir apmierināti. Pēc pirts mūs, kā parasti, cienā ar tēju.
Pēc pirts ir nekavējoties jādodas uz vakariņām, kur mūs gaida plovs, alus, vīns un vietējo uzbeku muzikantu koncerts.
Pēc vakariņām esam noguruši un atgriežamies viesnīcā, lai atpūstos pirms nākamās dienas.
Gunārs
Piektā diena
3.maijs – otrdiena
Viesnīca – modinātājs 7.45.
Brokastis – par cik ieradāmies laicīgi, bija apmierinošas. Sakravājām mantas un ar koferiem dodamies uz autobusu.
Vēl neliela pietura Buhārā – Samanida mauzolejs, saglabājies labā stāvoklī, jo atrodas kapu vidū. Padomju varas laikā tur bija norobežots atpūtas komplekss. Šodien viss tiek restaurēts.
Dodamies uz vietējo tirgu lai iepirktu pārtiku. Tirgus bija ļoti bagātīgs ar augļiem. Iepirkām visu nepieciešamo pusdienām. Vienīgi neparēķinājām lielo karstumu un mūsu zemenes strauji sāka bojāties, kļuva mīkstas un atsulojās. Nācās steidzami ielas malā apēst.
Vietējā keramiķa māja, darbnīca. Keramika, izgatavošanas darbnīca, ēzelis.
Brauciens pāri tuksnesim. Ceļā avots tuksnesī (Sardola) apmēram 500 gadu veca. Akas tuksnesī izvietotas apmēram 25 km attālumā viena no otras (forsox – attāluma mērs).
Navoin – pilsēta ar attīstītu ķīmisko rūpniecību. Ielās skolnieki formas tērpos (gaiši zils, balts).
Kalnu pāreja 750 m augstumā. Ganās zirgi, autobusam trūkst jaudas, jāatslēdz kondicionieris.
Nuretas cietoksnis. Būvēts Maķedonijas Aleksandra laikā. Cietoksnis ir apmēram 2400 gadu vecs. Apkārt pilsētiņa ko apgādā ar ūdeni no ļoti jaudīga avota (svētavots). Avotā peld ļoti daudz foreles, kuras uzskata par svētām un tādēļ vietējie tās neēd. Šeit dibināta garīgā sufistu skola. Interesanti atzīmēt, ka šeit ir paredzēta lūgšanas vieta sievietēm.
Ierodamies stepē, jurtu nometnē. Dodamies izjādē ar kamieļiem. Ceļā daudz dzelkšņainu krūmu, bruņurupuči.
Vakariņas ar alkoholu, 10+3, dejas, dziesmas kopā ar francūžiem utt. Nakšņošana jurtā.
Liāna, Gunārs
Sestā diena
4.maijs – trešdiena
Visi agri pamodās – bez jebkādiem modinātāja pulksteņiem vai “wake-up calls” pa viesnīcas telefoniem. Vienkārši saulīte iespīdēja pa caurumu jurtas jumtā. Daži gāja uz dušu zem klajas debess un jūsmoja par tādu iespēju. Citi pastaigājās.
Es apsēdos kamieļu tuvumā un lūkojos uz viņiem. Īpašnieks piedāvāja izjādi, bet biju pārāk paģiraina – kā gandrīz visi citi. Muslims teica, ka mēs bijām notiesājuši 13 pudeles pie vakariņu galda.
Brokastis ēdām pie gara galda kopā ar šoferīti un vietējo gidu (kuri parasti ēda atsevišķi) – pankūkas, ceptas olas, sieru, desas un kaut kādus biskvītus ar uzrakstu “Moskva” (tie gan palika gandrīz visi uz galda).
Braucām uz Arakula ezeru, bet neaizbraucām, jo ceļš bija applūdis. Devāmies tālāk kājām. Tuksneša tveice (un vēl pat nebija 10 no rīta). Pārgājiens izrādījās tikai 20 minūtes garš.
Zem brezenta nojumes uzklāja galdus. Mums drīz pievienojās franču grupa, ar kuru jau vakar vakarā dalījāmies tuksneša priekos. Dziedājām pārmaiņus – viņi pa dziesmai franciski, mēs latviski. Vienu reizi gan es pārgāju viņu pusē un pievienojos viņu dziesmai.
Šoferis, noģērbis kreklu kā daži citi mūsu vīrieši jau pārgājiena laikā, ir ietinis galvu baltā galvassegā un ar savām melnām ūsām izskatās kā šeihs. Pusdienās sazans (savvaļas karpa no Arakula ezera), frī kartupeļi un maize (kas pārsvarā palika plastmasas kastēs). Mušas arī cienājas. Odu daudz. Tik patīkams vēss vējiņš pūš no ezera. Viens pāris jau dodas peldēties.
Pēc tam, kad citi arī nopeldējās, ap 12-iem devāmies atpakaļ uz Nuretu. No turienes vēl bija 194 km ko braukt līdz Samarkandai. Pa ceļam bija tikai zaļā pietura un viens nepareizs pagrieziens, bet gandrīz uzreiz šoferītis kļūdu izlaboja pēc sarunas ar kādu vietējo.
Aizmirsu piebilst, ka pie mūsu mazā autobusiņa, kad tas stāvēja pie applūdušā ceļa blakus lielam franču grupas “Mercedes”, parādījās mazs melns jēriņš. Izrādās jēriņš bija piedzimis iepriekšējā dienā pie jurtām, bet bija vārgs un gandrīz tika nogalināts uzreiz. “Mercedes” šoferis nolēma to izglābt, un tā viņš tagad ceļoja autobusa bagāžniekā kulītē starp saliekamām kāpnēm.
Piebraucot pie viesnīcas “Malika”, šoferītis izkravāja mantas un es jau savas paspēju ienest vestibilā, kad nāca ziņa, ka neesam tur piereģistrēti. Visas mantas salika atpakaļ autobusā, un braucām uz citu viesnīcu tuvāk vecpilsētai, tā kā nebija par ko sūdzēties.
Divi melni lauvas sargā Hotel SHERDOR durvis. Viesnīcas numurā televizors ar vairāk nekā 200 kanāliem (visus neizpētīju). Visi varianti – no reliģiskiem kanāliem līdz pornogrāfiskiem un plašā valodu klāstā. Un beidzot īsta duša, nevis vanna ar pievienotu šļūteni! Viesnīcai ir arī skaists ārējais noformējums ar zilām un zaļganzilām flīzītēm, 3 tornīšiem un greznām koka durvīm. Ne tikai ārdurvis, bet arī katra numura durvis ir tādas.
Vakariņas bija netālā irāniešu restorānā, kuru specialitāte bija visdažādākie šašliki. Muslims īpaši ieteica cūkgaļas šašlikus, un puse no mums tos arī pasūtīja, bet puse stingri turējās pie jērgaļas varianta. Salāti ne ar ko neatšķīrās no visur Uzbekistanā pasniegtajiem variantiem. Zupa tajā dienā (bez izvēles iespējām) bija frikadeļu ar skābenēm. Izdevās pabaudīt baltvīnu (pirmo reizi ceļojuma laikā) “Rkaciteli”, kas tika izgatavots šā gada martā.
Atkal sēdējām ārā (uz verandas ar maziņām daudzkrāsainām gaismiņām). Pēc tam aizbraucām uz spoži apgaismotu Timura mauzoleju, ko sauc “Gur-Emir”. Sargs ielaida apskatīt arī iekštelpas. Visgreznākās, kādas līdz šim redzētas – rotāšanai izmantots ļoti daudz zelta.
Maija Sibilla Blauberga
Septītā diena
5.maijs – ceturtdiena – Samarkanda
Люблю грозу в начале мая,
Как долбанет – так нет сарая!
Muslims
Gurķis – sievietes labākais draugs!
Maija
Я пью вино для утомления жажды,
Есть и вода, я пыл ее однажды.
Gunārs
Выпьем с горе, где же кружка…
Ausma
Hotel Sherdor pamostoties mūs sagaida pārsteigums – krānā ir tikai karstais ūdens, kurš nedaudz patecinot kļūst verdošs. Personīgi es paspēju vēl normāla karstuma ūdenī saziepēt galvu, bet ar izskalošanu radās zināmas problēmas, jo ūdens no krāna tecēja vienkārši verdošs. Brokastojām viesnīcas pagalmā. Ēdiens diezgan eiropeisks – vārītas olas, siers, gurķi, tomāti, plānās pankūkas. Pat smalkmaizītes parādījušās.
Pēc brokastīm dodamies uz privāto zīda tepiķu rūpnīcu. Rūpnīcā mūs sagaida viena no īpašnieku ģimenes sievietēm. Tiekam iepazīstināti ar zīda krāsošanas skatiem, varam aptaustīt zīda kokonu. Tālāk mūs ved uz cehiem, kuros tiek austi tepiķi. Uz katra tepiķa sēž 2 sievietes un mērkaķa ātrumā auž tepiķus. Viss pilnīgi roku darbs. Viens tepiķis vidēji tiek izgatavots 7-8 mēnešu laikā. Augstākās klases tepiķis par 2 gadu laikā. Mūs protams aizved arī uz gatavās produkcijas telpu. Viens normāls 1300×1800 no tīra zīda maksā apmēram 2500 dolāru.
Dažiem ir radušās problēmas ar veselību. Man un Zigurdam ir “ātras kājas”. Bet viss ir normas robežās, jo ceļot kopā ar grupu pagaidām vēl esam spējīgi. Zīda rūpnīcā sākas alerģiskas reakcijas Mārim un Aināram.
Laiks, salīdzinot ar iepriekšējām dienām, apmācies, ļoti stiprs vējš, brīžiem pat kļūst pavēss. Ulugbeka observatorijas apmeklējums.
Tālāk tiekam vesti uz baznīcu “Piektās dienas baznīca” (mečeta), ko cēlis Timurs. Diezgan iespaidīga. Celta 15 gadsimtā. Šeit parādās sevišķi uzmācīgi skatu kartiņu un grāmatu tirgoņi. Līdz šim tik uzmācīgi vietējie netika sastapti.
20 minūtes tiek atvēlētas Samarkandas tirgus apmeklējumam, Anita dažām uzbeku garšvielu tirgonēm cenšas iestāstīt, ka dažiem ir caureja un vajag labu tēju, bet izskatās, ka krievu valoda netiek pārvaldīta pietiekoši labi – viņas mūs īsti nesaprot. Beigu beigās kāds vīrs uzsauc Mārim tūtiņu ar zāļu tēju (Uzbeks esot Mārim teicis, ka sievietes varot paciesties labāk kā veči), bet tēju tomēr redz iedeva. Iepērkam vietējos zirņus un tie, kuriem nav problēmas, iegādājas zemenes.
Dodamies pusdienās. Dažiem nav apetītes. Visi ēd garo makaronu zupu ar aitas gaļu – lagman. (Atvainojiet visi neēd šo zupu, jo visiem nepietiek. 2 porcijas tiek atnestas ar vistas – nūdeļu zupu. Pēc detalizēta zupas sastāva noskaidrošanas uz šīm porcijām piesakās Maija un beigās arī Una parakstās). Man un Zigurdam tiekk uzvārīta tirgū iegūtā tēja, kuras galvenā sastāvdaļa ir ingvers. Otrajā ēdienā tiek piedāvāts Ļuļa – kebabs – aitas gaļas plus liellops, sīpoli, tomāti un tauku mērcē. Dažiem garšo, dažiem liekas pa treknu. Pilnīgi un totāli no šī ēdiena atsakās Maija (viņai vispār ir pretenzijas pret malto gaļu) un Zigurds (viņam problēmas). Es pagaršoju vienu gabaliņu, jo man arī ir problēmas. Viens kebaba gabaliņš paliek neapēsts. Rēķins – 45.000. Pusdienu beigās visi tomēr vienojas par to, ka šīs pusdienas bijušas nedaudz par treknu mūsu novājinātajiem organismiem. Visai ilgi mūsu karstuma un ceļojuma notrulinātās smadzenes nespēj saskaitļot, cik par pusdienām jāmaksā tiem, kuri ēda tikai zupu un cik jāmaksā tiem, kuri ēda vairāk kā zupu. Kad beidzot esam vienojušies par naudas summām, izrādās, ka lielajā naudas čupā uz galda ir pārpalikums – 3300 sumi. Risisnājums šai problēmai tika atrasts gandrīz nekavējoties. Tiek nolemts iepirkt vietējo alkoholu. Muslims apsola mūs aizvest uz alkohola veikalu. Grupa tomēr, kā apzināti tūristi nobalso par vietējo skaistumu aplūkošanu. Dodamies uz Samarkandas ievērojamāko vietu Registana laukumu. Šajā laukumā savienojas 15 un 17 gadsimts, jo monumenti celti dažādos gadsimtos. Iespaidīgi skati, daudz suvenīru tirgotāji. Viesojamies arī seno mūzikas instrumentu veikalā. Veikala saimnieks sniedz mums nelielu improvizētu koncertu.
Pēc Registana laukuma apskates beidzot iekļūstam arī alkohola veikalā. Cenas protams nekam nav klāt un mums ir aizdomas, ka atkal pārmaksājam …, bet tāds jau tūristu liktenis…
Atgriežamies viesnīcā un savācamies iekšpagalmā uz fotosesiju. Bildes, manuprāt, būs labas, jo tiek izmantota iegādātā vietējā atribūtika – cepures, tibeteikas, Zigurda mētelītis un Gunāra zobens, kā arī zīda lakati.
Laiks arī ir noskaidrojies un ir gandrīz tikpat karsts kā iepriekšējās dienās.
Vakariņojam pie Muslima drauga, restauratora privātmājā. Diezgan interesanti – nekas tāds agrāk nebija redzēts. Liela māja, visas grīdas izklātas ar tepiķiem, apavi jānovelk, vairākas lielas istabas, kurās tiek baroti ārzemju tūristi. Salāti stipri atšķirīgi no iepriekš redzētiem – tipa rosols, Rīgas šprotes ar rīvētiem vārītiem kartupeļiem un olu. Protams zupa ar 3 frikadelēm (Aināram tikai 2). Otrajā ēdienā manti ar šausmīgi daudz sīpoliem. Diezgan daudz paliek neapēsts. Man personīgi tie manti nekur nav garšojuši. Pie vakariņu galda tiek piebeigti iepriekš nopirktie brendiji (2 pudeles). Ausma, Una, Zigurds un Liāna nedzer. Liāna, kā esmu novērojusi, nedzer nekad, bet kāpēc nedzer pārējie trīs paliek noslēpums…
Pēc vakariņām viesnīcas pagalmā pulcējamies uz tējas vakaru.
Un tas ir arī viss…
Saldu miegu visiem maziem Latvijas bērniem…
Ilze
P.S. Samarkandā dolārus pret sumiem iemainīt tā arī neizdevās. Bankās nav naudas, ja ir nauda, nav licences utt.
Astotā diena
6.maijs – piektdiena
Starp ēšanas reizēm ir arī kāds Minarets
Ausma
Šodien agrās brokastis plkst. 7.00. Viesnīcā bija arī aukstais ūdens. Visus ar jaunu matu sakārtojumu pārsteidza Maija. Garais brauciens uz Taškentu. Pa ceļam apstājamies Imom aļ Buhari mauzolejā. 20 gs tur apglabātais vīrs ir sarakstījis otro svētāko musulmaņu grāmatu pēc Korāna hadiss. Kaut arī mauzolejs celts 20 gs. Norit intensīvi restaurācijas darbi. Šodien braukšana norit ātrāk, uz spidometra tiek sasniegta 100 km/st atzīme un tas viss pateicoties armijas dīzeļdegvielai, kuru šoferis iepirka pie sava radinieka armijas daļā. Benzīntankā pirktā dīzeļdegviela der tikai padomju automobīļiem, turpretī mūsu japāņu busiņš ar slikto degvielu neiet ātrāk par 70 km/st. Kādus 70 km no Taškentas tiek noorganizēta zaļā pietura pistāciju koku birzē. Apmēram 30 km no Taškentas mēs mainām maršrutu un apmeklējam ciematu, kurā Ausma ir pavadījusi vairākus gadus. Skats, kas tur paveras, ir visai bēdīgs.
Iebraucam Taškentā un apstājamies pie Turku restorāna, blakus ir arī bankas valūtas maiņas punkts, pie maiņas punkta stāv bruņojies policists. Šeit ir vislabākais maiņas kurss 1$ – 1095 sumi, tikai nauda tiek izsniegta vismazākajās banknotēs 100 sumi. Esam apkrauti ar naudas pakām, kabatās tāds daudzums nelien, tāpēc tiek piebāztas somas un maisiņi. Pusdienojam turku restorānā – vistas giross ar rīsiem un minerālūdens. Alkohola nav, jo tas ir musulmaņu restorāns. Rēķinā parādās 15% par apkalpošanu. Atbrīvojamies no lielas kaudzes sumiem.
Seko brauciens uz bibliotēku 16.gs., kurā atrodas vienīgais korāna eksemplārs no 7 gs. Grāmata liela un iespaidīga atrodas aiz stikla. Telpā atrodas temperatūras un gaisa mitruma mērītājs. Bijām 17 gs. Medresē, kur iepirkām suvenīrus.
Vakariņas restorānā. Plovu līdz galam apēda tikai Anita un Gunārs, pārējiem pietrūka spēka.
Nevar piezvanīt uz Latviju pa mobilo, īsziņas arī nevar nosūtīt. Šī viesnīca raksturīga ar to, ka uz diviem ir viens dvielis.
Ainārs
Devītā diena
7.maijs – sestdiena
Spiediens krīt. Varbūt būs lietus. Muslims ir apgādāts ar pulksteni, kas zina augstumu virs jūras līmeņa, spiedienu un norāda citas lietas. Žēl tikai, ka nerunā. Muslims šodien priecīgs, ticis pie sievas. Šoferītis izrādās no Fergānas, tā kā par sievu vēl tikai sapņo.
Izbraucam 8.00. Braucam uz Alajas tirgu.
P.S. Komunālie maksājumi nopirktam dzīvoklim (2 istabas – 60m2) ir 5,5$ – speciāli Anitai, viņu šie fakti interesē.
Stundu vazājamies pa tirgu. Pērkam riekstus, rozīnes, maizi, ķiršus, tomātus. Tomātiem šeit piemīt tomātu garša, kā zināms Latvijā šādi tomāti ir retums. Mēs ar Gunāru kritām kārdinājumā un iepirkām nažus (7$). Vietējie naži necieš ūdeni. Jātur sausi. Pirms lietošanas jāiesmērē ar eļļu.
Ir lielie un mazie kilogrami. Uzbeku kilogrami ir lielie, kilograms tomātu varētu būt kāds pusspainis.
Vidējās cenas:
maize – 150-200 sumi;
ķirši – 2000-5000 sumi;
tomāti ~ 1000 sumi;
rūpnieciski ražota piala – 900 sumi;
95’ degviela (labākā) – 370 sumi;
ikri 100 g – 6000 sumi;
rieksti (mandeles, valrieksti – lieli) – 5000-6000 sumi;
aprikozu kauliņi pelnos – 2000 sum.
Lētas drēbes ved no Ķīnas.
Golfa klubā viena diena 90$ dienā vietējiem, 150$ ārzemniekiem.
Skatoties pa labi, pa kreisi nez kāpēc pastiprināti tiek rādīti „вино водочные заводи”.
Mūs apstādināja vietējā policija. Jāmaksā ekoloģiskais nodoklis. Griežam autobusu riņķī. Laikam nelaiž cauru. Braucam pa citu ceļu, te pagaidām laiž. Vispār policistu ir daudz un visur. Arī posteņi uz ceļiem. Vietējos diezgan stipri krata, tas ir pārbaude, drošibas spēku operācija saucoties „Opium”, tūristus neaiztiek. Likteni, policijas posteņa izskatā, mūs ieved Čirčikā. Čirčikā ir attīstīta ķīmiskā rūpniecība un tankistu skola. Policisti saņemot labāk kā ārsti un skolotāji. Var just, ka uz ceļa valda kaut kādi iekšējie tirgus likumi.
Bērni valkā skolas formas. Kleitiņas, priekšautiņi, baltas blūzītes, melni svārciņi.
Uz kalniem mūs izlaida pateicoties šoferīša milicijas majora pagātnei. Gribam tikt augšā Beldersai. Ar pacēlāju. Sākumā bija pārāk liels vējš, bet pēc kādām 20 min. tika iedarbināts pacēlājs. Varēja braukt augšup. 2075 m ir augstums, kuru var sasniegt ar pacēlāju. Paspējām uzbraukt un nobraukt pirms sākās lietus. Maija palika lejā. Laikam neuzticas padomju pacēlājiem. Izjāde ar zirgu līdz līkumam maksāja 1000 sumi. Pacēlājs 2000 sumi, ziemā katra pacelšanās 3000 sumi. Kalna galā maķenīt iereibis iezemietis nolēma nedaudz pajāties. Vīram nepaveicās – nokrita, zirgs – aizbēga. Braucot lejā, redzētā iespaidā vilka uz dziedāšanu – kumeliņi, kumeliņi… Neviens klāt netiek, par saviem 2$ var kārtīgi izkliegties. Kalnā nosalušie, lejā sildījās ar pankūkām un tēju. Uz ūdenskrātuvi netikām, ceļu noskalojis sēlis (latgalis, zemgalis, kursis vai cits latvietis).
Amira Timura muzejs.
Nav ģimenes bez bitēm!
Muzejs uzcelts 9 gadus atpakaļ. Katrai tautai vajag savus varoņus. Uzcēla 2 gadu laikā. Austrumos raksturīgi – ceļ ļoti ātros tempos, iesaista daudz cilvēku, kvalitāte diemžēl mēdz klibot.
Atpakaļ pie Timura (1336 – 1370 – 1405). Viņam bija 4 dēli: Muhameds Jabargirs, Umars Šerbu – mirst jauni; Mironšahs – mīl dzīvi vairāk par valdīšanu; Šobruhs – mantinieks, valda 4 gadus, tad varu nodod dēlam Ulugbekam.
Šeibanibajs – timuroīdu iznīcinātājs, laikam nozūmējis pēdējo Timura pēcteci. Tie kurus nenozūmēja, glābās bēgot un iemaldījās Indijā. Piemēram, Tadžmahalas būvētājs (Umars) arī ir timuroīds.
Timura kods – apraksts, ko kurš dara armijā un cik par to saņem. Laupījumi nonāca valsts kasē.
Timura ģērbonis – zemes starp divām upēm (Rakistan, Arabistan, Mavrokuh)
Timurs uzturēja draudzīgas attiecības ar franču, spāņu karaļiem. Sevišķi labas attiecības starp Timuru un Kārli VI, kurš apgādāja Timuru ar lielgabaliem, kas nobaidīja Indijas ziloņus un ļāvaj iekarot Indiju.
Zeltā izšūts Buhāras hana halāts sver 25 kg. Lustras sver 4750 kg – nu tā, kas atrodas muzejā, kalnu kristāls. Kupolam 46 kg zelta iztērēti, lai apzeltītu griestus.
Bibi-Hanim mošeja – Timura sieva gribēja uzcelt pēc iespējas ātri, lai vīrs atnāk no karagājiena un viss ir padarīts. Iemanīja paātrināto celtniecību pret arhitekta – būvuzrauga skūpstu. Steiga nenāca par labu nevienam:
1) arhitektu nometa no Minoreta;
2) mošeja kalpoja tikai ~ 50 gadus, pēc tam no jumta sāka krist ķieģeļi. Cilvēki to uztvēra kā dieva dusmas un atstāja mošeju.
Pateicoties Timura tirgus ekonomikai, Buhāras iedzīvotāji ģenētiski nevar netirgoties.
Ulugbeks esot pierādījis, ka zeme ir apaļa un griežas. Lai veiktu šādus aprēķinus, bija nepieciešams hronometrs, kaut gan uzskata, ka tajā laikā pulksteņu nebija. Ulugbeka manuskripti glabājas Britu muzejā. Nabaga uzbekiem atdevuši tikai dažu lapu kopijas. Pirmo korānu uzbeku specdienesti izzaga no Ufas, ja ļoti sagribēs no Britu muzeja izzags arī manuskriptu.
Zahiridin Muhamed Bobur – pēdējais timuroīds, pirmais moguls – Indijas valdnieks.
Ališers Navaī – Ulugbeka kultūras padomnieks, dzejnieks, rakstīja Hamsas – piecrindes.
Ja gids atved grupu uz muzeju, dabū atpakaļ daļu naudas. „Баран ест баран!”
Ak, jā, pienāca Zigurds un teica, ka jāpieraksta, ka „Iedzeram!” uzbeku valodā skan “Oldik!”.
Centrālais parks arī saucas Timura vārdā. Parka centrā „конкретно в центре города” un arī pilsētas centrā, protams, Timurs zirgā. Pirms tam esot stāvējis Staļins, tad Markss, tagad Timurs. Tautā sauc par Brodveju.
Timuru sākotnēji uzsēdināja ķēvē, atbrauca prezidents un pieprasīja ērzeli. Nācās demontēt un līmēt klāt bumbuļus.
Un tad pienāca Zigurds un teica “Ходили мы по Бродвею…”.
Dinastijas:
Samonoīdi → Karahanoīdi → tadžiki;
Čingizīdi→ Timurīdi→ mongoļi;
Šaibanīdi → Mangiti → uzbeki.
Пиво, шашлычок
Водки, косячок
Vietējā kinoteātrī varot uzēst vakariņas un arī kino paskatīties.
Un tad mēs ietrāpam vietējā krāmu tirgū. Pēdējā iespēja atstāt naudu. . . sāk līt. Liāna nopērk gredzenu 25$, Zigurds tējas dzeršanas komplektu 10$, Māris – 6 pialas un lielo šķīvi – 10$, Anita – lielos šķīvjus 2 gab. un 2 pialas – 10$, Ausma – rokassprādzi un kaklarotu – 100$, Buliņu ģimene ir laimīga 700 sumu vērta šķīvīša īpašniece. Maija nopirka lielo pialu par 900 sumiem. Es nenopirku neko, man bija jāraksta.
Taškentas TV tornis 395 m, otrs augstākais PSRS. Ostankinas dvīnis. TV tornī ir restorāns – neslikts, bet dārgs.
Piemineklis vīrišķībai (tautā saukts – памятник алиментщику.) 26.04.1966.gada Taškentas zemestrīce – graujoša. Bojā gāja 10 tūkstoši cilvēku. Pilsētu atjaunoja apmēram 3 gadu laikā. Piemineklis esot uzstādīts vietā, kur atradies zemestrīces epicentrs. Cauri Taškentai iet zona, kur saduras divas zemes garozas plātnes, tāpēc zemestrīces te nav retums.
18.00 ierodamies viesnīcā, 18.50 plānots izbraukt vakariņās.
Vakariņas ēdam restorānā “Sayor”, kas nosaukts saimnieka vārdā. Pērkondārdoši tiek atskaņots “День победы!”. Vakars izskatās izdevies. Sākumā tradicionālie salāti – bietes, laikam vistas. Ēdīsim šašliku – 6 cūkas, 3 aitas, ļuļa-kebabs un kaut kā tā. Dzirdēt tāpat neko nevar. Dzīvā mūzika!!!
Un tad sākās reāla jautrība. Kad bijām apēduši savus šašlikus. Atskanēja lūgums horeogrāfiskajai grupai līdzi nedejot. Grūti jau bija novaldīties – kovboju dejas mijās ar austrumnieku un “остро национальными” dejām. Varbūt redzēto var nosaukt par austrumu varietē (skat video un foto).
Nu ja, tad atnāca Zigurds un teica: “Vajag pierakstīt”. Es pierakstu arī: mēs arī dejojām. Deja bija par lidmašīnām un dzīvē nepieciešamajām lietām: “ложка, вилка, бутылка водки и салфеточка черной икры”. Vispār skan arābu, azerbaidžāņu, krievu un visādu citādu mūzika pēc radioklausītāju (dārgo viesu) vēlēšanās. Šoferītis teica, ka Maija dejo vislabāk, pārējās meitenes tā kā drusku uzmeta lūpu. Pie viesnīcas izsakām pateicību šoferītim un gidam. Ausma satiek veco laiku paziņu (draudzeni Roziju). Pārējie steidz padarīt nepagūto un kravāt somas. Rīt jāceļas 4.00, lai dotos uz lidmašīnu.
Ar labu nakti!
Una
Desmitā diena
8.maijs – svētdiena
To grūti nosaukt par pamošanos, jo miegs bija nosacīts.
Rīgā divi naktī.
Pie brokastu ? galda sēdam kā zīda tārpa kokoni. Iedabūju iekšā glāzi sulas un šķīstošās kafijas tasīti. Arī pārējiem žokļi kustējās ļoti lēni.
Autobuss ir klāt. Pārdesmit minūtes un esam lidostā. Muslims ir džentlmenis līdz galam un samaksā par bagāžas nogādāšanu līdz nodošanai. Pēdējās atvadas un laba vēlējumi.
Nododam bagāžu, aizpildām deklarācijas.
Nekādas aizķeršanās, tikai lēni. Izejot pēdējo pārbaudi man kaut kas iezvanās. Tiku pārbaudīta līdz pēdējam diegam. Tiek atrasta vaina, tā ir pincete. Es pat nezināju par tās esamību. Ir varianti – sūtīt ar bagāžu vai izmest? Izmetu!
Unai problēmas ar lieko svaru, rokas bagāžu un modinātāju. Kopsaucējs ir atrasts, atdodot modinātāju.
Ilzei tiek apšaubītas garšvielas. Bet visu kopā ņemot, tiekam cauri bez zaudējumiem. Jā, iepriekš bija beznodokļu zona, tika pirktas arī pudeles.
Esam lidmašīnā. Sēdu tajā pašā vietā, kurā sēdēju atlidojot.
Lidojumā pavadīsim četras stundas un piecdesmit minūtes. Līdz Rīgai 3640 km. Lidojuma augstums 10000 metri.
Laimīgi nolaižamies Rīgā 10.03.
Hair, Ozbekistan!
Man ir skumji…
Viss ir beidzies, viss sāksies no jauna!
Ausma
Par autoru
Citi raksti
